Mana dzimta ir pieredzējusi dažnedažādus laikus, bet tagad stāstīšu, pēc vecvecmammas māsas Gaidas Eglītes stāstītā, kā viņai gājis otrā pasaules kara laikā.
„Līdz 1939. gadam viss ritēja mierīgi, dzīvojām savās dzimtas mājās „Jaunzemos”, tur tika veikti lauku saimniecības darbi – apkopti lopiņi, tika apstrādāta zeme un, tā gāja diena no dienas kā jau lauku saimniecībās. Tad 1939. gadā ienāca krievi. Mūsu dzīvē nekas diži nemainījās – turpinājām saimniekot.
1941.gada 4.maijā piedzima manas māsasmeita Biruta Eglīte. Reizē ar savu māsu Hermīni Eglīti gribējām nokristīt jauno meitenīti. Iesvētības bija noliktas Jūnija mēnesī. Biju baznīcā un reizē ar kaimiņiem pušķojām baznīcu iesvētībām un, pēkšņi pienāk ziņa, ka mūs jau pie pagastmājas gaida mašīna(krievi), kas vedīs prom. Steidzos mājās pa Jaunzemu ceļu, ar velosipēdu, cik tik ātri vien spēju. Bija liela neziņa. Devām nodevas krievu armijai, pret solījumu, ka neviens netiks aiztikts, vai aizvests. Kaimiņi darīja tāpat un tuvākajās mājās neviens netika aizvests. Manas māsas Hermīnes vīrs Voldemārs Krieviņš iestājās krievu armijā un tā aizsargāja visu ģimeni no represijām.…