Ikviens cilvēks savā dzīves laikā izmanto praktiski visus komunicēšanās iespējamos veidus, to skaitā arī es, taču pirmo reizi iedziļinos jautājumā par savu komunicēšanās pieredzi un atklāju vairākas īpašības, ko iepriekš sevī nebiju pamanījusi.
Rakstot eseju, es veicu vienas dienas izpēti par to, kādu komunikācijas veidu ikdienā visbiežāk izmantoju. Vienas dienas izpēte notika 16.10.2008 un no sešiem zināmajiem komunikācijas veidiem visvairāk pielietoju intrapersonālo komunikāciju, kura pārsvarā nebija apzināta, tā izvērtās kā filozofisks domu plūdums, retoriskās figūras vai vienkārša dienas plānošana un komunicēju ar sevi ikvienā brīvā brīdī. Manuprāt, katram cilvēkam būtu vairāk laika jāvelta sev, sevis izzināšanai un jāpielieto šī intrapersonālā metode, lai vairāk izprastu sevi no psiholoģiskās puses un pievērstos jautājumiem, kuriem ikdienas steigā nav bijis atlicis brīvs brīdis. Tomēr, izvērtējot to, cik daudz šo metodi izmantoju, secināju, ka man būtu nepieciešams vairāk attīstīt citus komunikācijas veidus un mazāk veidot monologus.
Otrs manis lietotākais veids ir interpersonālā komunikācija. Tā bija saziņa ar ģimenes locekļiem, sarunas pa telefonu un dialogi, diskusijas ar draugiem un kursa biedriem. Katra šī saskarsme ļāva man uztvert informāciju, uzturēt attiecības ar katru no minētajiem cilvēkiem un iespējams pat iepazīt kādu labāk. Šis komunikācijas veids ir tas, bez kā neviena persona nevarētu iztikt, jo cilvēki ir sabiedriskas būtnes un bez vārdu, teikumu, dialogu apmaiņas nespētu attīstīt sevi šajā komunicēšanās jomā, kas novestu pie ‘’iegrimšanas sevī’’ un sabiedrība kā tāda nespētu attīstīties, jo tieši savstarpējā sadarbība jeb mijiedarbība ir tas, kas virza mūs uz priekšu. Tādēļ arī es turpmāk strādāšu pie tā, lai veidotu saskarsmi vairāk ar ārpasauli un mazāk dzīvotu savā iekšējā pasaulītē. …
