Atveru acis (šajā mirklī sāku eksistēt šodienā un sāku komunicēt). Ir sestdienas rīts. Jau pēc pāris minūtēm (jāuzsver tas, ka sestdienās pāris minūtes, kad var it kā izlikties, ka var nedomāt par to, kur un kā un kāpēc man būtu jābūt nākošajā mirklī–tas ir kaut kas!) sāksies mana diena, kurā noteikti tiks veiktas kaut kādas kopīgas darbības, notiks dalīšanās dažādās zināšanās, vēl jo vairāk–tiks radītas jaunas zināšanas. Vēl viena diena, kad tiks dota un saņemta informācija, tiks veidoti viedokļi, panākta sapratne, tiks izraisītas emocijas un uzturētas emocijas, tiks ietekmēti citi. Kaut gan–varbūt viss būs pavisam savādāk...? „Atkal šodien varēs sasniegt vienotību un arī izraisīt konfliktus. Ir vērts dzīvot,” nodomāju un apskauju savu mazo māsiņu, kas mēdz no rītiem ierāpot manā istabā (tā nu mēs katru rītu neverbāli sasveicināmies). Ir sākusies diena–ar saviem dalībniekiem, ar saviem procesiem un ar savu pielietojumu.
Diena sākas saskarsmē ar sevi-sakārtoju domas, izplānoju savu dienu (īstenībā mana t.s. komunikācija „noslinko” šajā rītā–viss jau ir sen izplānots, varbūt izņemot māsiņas apskāvienu). Plānojot vai neplānojot saskarsme ar sevi–subjektīva, sistemātiska, unikāla un neatkārtojama, mijiedarbībā un nepārtrauktībā, ar savu nozīmi un jēgu.
Pieturoties pie sistemātiskuma, izlasu savā telefonā naktī sūtītās īsziņas (kādam komunikācijas procesi turpinās arī naktīs, bet es esmu bijusi par slinku) un, ņemot vērā personiskajā komunikācijā ietvertās ētiskās izvēles un vēloties vai nevēloties uzturēt attiecības, izvēlos–kuriem atbildēt un kuriem–varbūt nē, varbūt vēlāk. Dažiem pat piezvanu–novērtēju situāciju un ar noteiktu pārliecību, atsaucību un elastību izvēlos metodi un arī formu, kādā veidoju savas dienas telefonsarunas (sestdienas rītā pat uzdrīkstoties izmantot empātijas paņēmienus, kā arī nedaudz mēģinot varbūt pat paanalizēt savu un savu telefonsarunu biedru komunikāciju).
…
