Es esmu latviete un patiesi lepojos, ka varu sevi tā saukt. Maza tauta, taču garā tik liela, ka pietiktu trijām citām un vēl pāri paliktu. Latvijas karstās vasaras, zeltainie rudeņi, sniegotās ziemas, ziedoši pavasari. Latvijas smejošie bērni, skaistās meitenes, staltie puiši, mīlošās mātes un stingrie tēti, vecmāmiņas, kas lutina, un vectēvi, kas slepeni ar veco žiguli māca braukt pa putekļainiem lauku ceļiem. Latvijas dziedātāji un dejotāji, Latvijas biroju darbinieki un Latvijas zemnieki dala ko ļoti īpašu – latviešu valodu.
Ikdienas steigā paši to nepamanām, bet ārzemnieki, atbraucot uz Latviju un nesaprotot ne vārda, atzīst, ka mūsu valoda ir melodiska un skaista. Un tiešām –
Miglā asaro logs, ko tur liegties, nav vērts
Tikai tevi es mīlējis esmu
Kādā dīvainā sulā savas lūpas tu mērc
Ka tās kvēl ar tik sarkanu dvesmu?
Vai varat iedomāties valodu, kurā šie vārdi skanētu lieliskāk? …