Katram cilvēkam neapšaubāmi svarīga ir viņa izcelšanās, senči, tauta un viss, kas ar to saistīts, tajā skaitā valoda, kurā viņš un apkārtējie runā, kurā gadsimtiem ilgi runājusi visa dzimta. Mana valoda un mans gods ir latviešu – valoda, kurā runāju, ar kuru lepojos, kurā paužu visdažādākās emocijas.
Šķiet, vēl pavisam nesenā pagātnē Latvija atradās Padomju Savienības pakļautībā, kas nozīmēja arī citas valodas obligātu lietošanu. Valsts iedzīvotāji drīkstēja sarunāties tikai krieviski un sazināties savu senču, latviešu, „mēlē” tiem bija liegts daudzus desmitus gadu. Pēc manām domām, mūsdienās cilvēki bieži nenovērtē lielisko iespēju, ko var izmantot ik dienu, kad, pastaigājoties pa pilsētu, iepērkoties veikalā vai vienkārši sarunājoties ar līdzcilvēkiem, var runāt latviski. Bieži vien saskaramies pat ar situāciju, kad, sastopot, piemēram, krievu, mēs viņa ērtības labad visiem spēkiem cenšamies runāt krieviski. Taču es savu valodu godāju un cenšos apzināties laimi, kas man dota, jo varu tajā runāt, neuztraucoties par bargiem ierobežojumiem. …