Manai Latvijai - 90

Valsts, kurā es dzīvoju, nav vienkārši “valsts”, tā ir mana valsts, kurā esmu piedzimis. Mana valsts ir mana ģimene, pilsēta un iela, pa kuru savus pirmos soļus spērušas manas ģimenes četras paaudzes, sākot ar Pēteri un Annu. Tad iesākto turpināja vecvectēvs, Valmieras kājnieku pulka dižkareivis Fricis – Rūdolfs Ģībietis ar manu vecvecmāmiņu Līnu. Tad piedzima mana omīte, leģendārā Liepājas vīru kora “Dziedonis” diriģenta Jāņa Dreimaņa diriģēšanas klases skolniece, kura aprecēja Arvīdu, kas savukārt „Dziedonī” izdziedājis savus skaistākos mūža gadus.
Drīz klāt būs manas valsts lielā un apaļā jubileja. Līdz šim nekādas patriotisma jūtas gan sevī nebiju sajutis, tomēr tagad sāku kaut nedaudz izjust piederību šim notikumam. Šī sajūta, iespējams, radusies daudzo aktivitāšu dēļ, kas tiek rīkotas gatavojoties 90 gadu svētkiem – vienotības josta ar vēlējumiem, izgaismoto tiltu akcija un tagad arī gatavošanās svētku koncertiem.
Valsts svētku mēnesis - novembris, pats drūmākais un depresīvākais gada mēnesis, ir laiks, kad valsts svētku sakarā jāpadomā par vairākiem valstiskās apziņas jautājumiem. Ko manai zemei un tautai nozīmē 11. novembris un Lāčplēša diena, ko nozīmē Latvijas neatkarība un 18. Novembris. Izrādās, ka daudziem Latvijā nav zināms, kas ir Lāčplēša diena un kāpēc to atzīmē. Varbūt tā veltīta Pumpura eposam, bet varbūt Zigmāra Liepiņa rokoperai? Varbūt tā ir alus šķirnes “Lāčplēsis” prezentācijas pasākums? Kas ir Brīvības cīņas un Bermonts? Kas tur īsti notika un kurā gadā? Atzīstos, arī es par to, ko Latvijai nozīmē 1918. un 1919. gada notikumi, meklēju interneta resursos. Pavisam nejauši atradu kādu 1919. gada beigās angļu avīzes „The Times” publicētu un latviski tulkotu citātu, kas mani ieinteresēja: „.... Sešas nedēļas Rīga, Latvijas Republikas metropole, saistīja visas pasaules uzmanību.
…