Šobrīd mums liekas, ka tiek bezjēdzīgi slavinātas atsevišķas personības, ka mēs Repši esam pacēluši uz kaut kāda pjedestāla, kur tam nepienāktos būt, ka mēs ceļam pieminekļus kam vajag un kam nevajag. Tas ir pilnīgi lieki, jo mēs esam niecīgi. Tas, ko mēs darām un domājam, ka esam sasnieguši mūsdienās, ir pilnīga niecība, salīdzinot ar to, kā bija kādreiz. Tas pat nav tik bijis tik ļoti sen – Vecā valsts, Jaunā valsts – tie ir tikai nieka daži gadu tūkstoši, kuri izklausās daudz tikai salīdzinot ar cilvēka mūža ilgumu. Tas, kas tika radīts senajā Ēģipte ir vienkārši monumentāls, un mēs to nevaram spēt pienācīgi novērtēt. Mēs to varam pētīt, izdarīt secinājumus, bet tik un tā tas būs no niecību viedokļa. Varam to saukt par mākslu vai kultūru vai vēl kaut ko, atbilstoši katram pieņemamākajām definīcijām, bet mēs nespēsim ielūkoties senā Ēģiptieša prātā, jeb apziņā, jeb domā – atkal saucam to pēc katra individuālas izvēles. Tajā pašā laikā, ir pieejami senie raksti, kuri kaut kādā mērā tomēr atspoguļo senā cilvēka darbības un domas.…