Manas dzimumizglītības filosofija

Pārdomājot un vairākkārt izlasot esejas tēmas nosaukumu , rodas daudz dažādu domu , un nu vajadzētu tās pietiekami saprotamā valodā uzlikt uz papīra ...
Katrs cilvēks izdzīvo dzīvē dažādus posmus , un katram posmam
ir savas nianses sākot no zīdaiņa vecuma , bērnības, vētrainais pusaudžu vecums , skaistā un trauksmainā jaunība , kurā no šiem periodiem sākās šī dzimumizglītība , man ļoti patika pasniedzējas teiktais , seksualitāte iedzimst , tā nerodas pēkšņi , kā negaidīts sniegs pavasarī , bet pats sarežģītākais periods , manuprāt ir pusaudžu vecums un skolotājiem ir tas grūtākais iedot pamatzināšanas dzimumizglītībā , par tēmām, ko viena otra mamma un tētis mājās pat kautrējas runāt .
Pusaudžu vecums vispār ir pakļauts straujām pārmaiņām
iespējams pat apjukums , jo pusaudzis izjūt fiziskas , emocionālas un sociālas izmaiņas sevī , kuras viena ar otru ir ļoti saistītas.
Pusaudzis pamazām cits straujāk , cits lēnāk , kļūst par pieaugušo , pakāpeniski attītās arī pusaudža personība , pusaudzim saucamajā pusaudža periodā , ir raksturīgi ļoti daudz satraukuma par sevi , par nezināmajām lietām par seksu , diemžēl jāsaka , ko tomēr šī pāragrā interese mani biedē , es jau neesmu par to lai pusaudži to nezin, taču brīžiem bail pat domāt , kas būs tālāk , jo ar katru paaudzi jaunieši kļūst brīvāki it visā , uzskatos , ģērbšanās stilos , izturēšanās manierēs un seksā , kas manuprāt tiek darīts pāragri.…