Izlasot A. Čaka stāstu „Spēle ar dzīvību” manas izjūtas bija dažādas, taču lielākoties negatīvas un skumjas.
Stāsts līdz vietai, kur Virsis no priekšauta apakšas izvilka aizkritušu peļu slazdu un nolika to oļos, manī neizraisīja pilnīgi nekādas emocijas. Stāsts likās garlaicīgs un neinteresants.
Runcis ierauga peli un sāk viņu pētīt, nabaga pelīte no bailēm trīc un raustās. Man paliek žēl peles un sāk rasties nepatika pret asinskāro runci.
Virsis un sētnieces Ērika uz to noskatās un priecīgi smaida – man rodas riebums pret šiem cietsirdīgajiem tēliem!
„Tagad pietiks”, nosaka Virsis. Es padomāju, ka beidzot Virsis ir nācis pie prāta un paņems nabaga pelīti atpakaļ, bet nē – viņš atver slazda durvis!!! Manī rodas ļoti liela nepatika pret ļauno Virsi!
„Nē, nē”, iesaucas sētnieces Ērika – es mazliet nomierinos, jo domāju, ka teju teju sētnieces Ērika pārtrauks šo asiņu ārprātu.
Ērika apklust un negrasās palīdzēt pelītei, viņa tikai noskatīsies. Manas domas par to, ka meitene izbeigs visu, izgaist kā nebijušas. …