Manas pārdomas par Veidenbauma dzeju

Veidenbauma dzeja ir kā izaicinoša spēle, iesākumā šķiet, ka tās vienīgais mērķis ir iespītēt pasaulei un saņemt attiecīgu sodu. Dzeja ir agresīva un provokatīva . Jaunais autors dzejā uzdrošinājies gan nolādēt dzīvi gan izaicināt likteni, tiesāt un nicināt sabiedrību, kā arī nesaudzīgi, skarbi aprakstīt valdošo netaisnību un pat zaimot Dievam, ironizējot pat baznīcas, viņaprāt, nesakarīgo sludināšanu. Lai saprotamāk, skaidrāk paustu savu nostāju autors daudz lieto barbarismus, tautas izteicienu, salīdzinājumus un internacionālismu, tādēļ dzejas valoda ir saistoša.
Lai gan Eduards Veidenbaums mira jau 25 gados, tomēr viņš ir devis lielu ieguldījumu modernās dzejas attīstībā. Manuprāt ,Veidenbaumu var saukt pat par modernās dzejas pamatlicēju Latvijā.
Jaunā autora dzeja ir asa, šaustoša, tieša, lakoniska, taču visspilgtākā Veidenbauma dzejas iezīme ir skaudra ironija. „Ēdīsim un dzersim, jo rīt mēs mirsim.” „Iedzer brāli! Nodzer prātu-prāts tik bēdu kaudzes ceļ..”
…