Mans Latvijas karoga stāsts

13gs. Vasara, latgaļu cilts ikdienas pēcpusdiena, viss norit mierīgi kā tam būt. Cilti sauca „Bundinieks”. Ciltī dzīvoja daudz jaunas paaudzes cilvēku it īpaši jauno vīriešu. Vecmātes un mātes tīrīja mājas, gatavoja ēst un audzināja bērnus. Tajā pašā laikā vīrieši gādāja par ēdienu mājās, par dzimtas turpināšanu un arī par drošību ciltī. Jauniem puišiem īpaši patika cīkstēties savā starpā un trenēties kara mākslā. Vīriem bieži nācās aizstāvēt savu cilti no klejojošiem klaidoņiem, kuri labprāt iegūtu cilts resursu laupīšanas ceļā. Šī cilts bija labi attīstījusies salīdzinot ar citām ciltīm un arī aizsardzība jeb cilts armija, ja to var tā nosaukt bija diezgan spēcīga. Ciltij bija savi pazīšanas elementi – cilts dziesma, karogs un savs ģerbonis. Dziesmā galvenokārt skan bungu ritmi un skan sieviešu balsis. Ģerbonis ir pie koka staba piesiets veidojums no lāča kauliem un ērgļa spalvām. Tas simbolizē cilts spēku kā brūnajam lācim un izveicību, un acīgumu kā ērglim. Karogs bija balts. Balts audums piesiets pie koka staba, kurš savu kārt ir iestiprināt cilts vecākā mājas jumtā, jeb augstākajās cilts vietā attiecībā pret zemi.…