Vecmāmiņa vaicāja, kur pēc brokastīm es esot nozudusi, es viņai izstāstīju visu stāstu. „Vecmāmiņ, tikai tagad nezinu… Ikreiz, kad iedomājos par jaunekli, kurš mani atveda mani pārņem tāda dīvaina sajūta.. Liekas nekas vairs nesāp, nekur nav jāskrien, bet laiks pats aizmūk nemanot. Kāpēc tas tā ir?” es viņai novaicāju. „Redzi, mans bērns, tas ir cilvēka pavasaris. Tas ir tāds pavasaris, kad ikviens ilgojas būt kādam līdzās. Paskat putniņi ar pārīšos iekārto ligzdiņas un citi zvēriņi ar gatavojas ģimenes pieaugumam. Tāpat ir ar cilvēkiem. Viņi ilgojas viens otra sabiedrības, jo ziema aizejot paņem savu smago drūmumu prom, bet cilvēkam nav labi būt tukšam tāpēc pavasaris šo drūmo tukšumu piepilda ar svaigumu un mīlestību. Savukārt šī sajūta ko Tu jūti ir tā saucamie „tauriņi” jeb ilgas” tā atbildēja mana vecmamma.…