Kanādiešu rakstniece Mārgareta Atvuda (1939) sarakstījusi vairāk nekā 35 grāmatu – prozu, dzeju un literatūras kritiku, un viņas darbi ir labi pazīstami arī Latvijā. M. Atvudas romāni vairākkārt izvirzīti Bukera prēmijai, ko viņa beidzot saņēma par savu desmito romānu “Aklais slepkava”. Rakstniecei piešķirtas arī citas prestižas balvas: Kanādas ģenerālgubernatora balva, Premio Mondiale (Itālija), ASV Nacionālā Mākslas kluba prēmija. M. Atvuda ir Kanādas Karaliskās biedrības locekle, Amerikas Mākslas un zinātņu akadēmijas ārzemju goda locekle, Francijas Goda leģiona ordeņa un Norvēgijas Literārās izcilības ordeņa kavaliere. Rakstniece dzīvo Toronto kopā ar rakstnieku Greiemu Gibsonu.
“Hipnotizējoša burvība, salta kā ledus... tā trāpa desmitniekā, liekot mums pašiem pārvērtēt savu dzīvesveidu, savas atmiņas, tāpat kā dara aizvien dziļāka izmnisuma pārņemtā jaunā varone.”
Tādu atsauksmi par Mārgaretas Atvudas romānu ir sniedzis laikraksts "Publisher’s Weekly", savukārt „ Times” ir lakoniskāks: „Īsts triumfs!”
Mārgaretas Atvudas romāns „Iznirstot” ir izdots 1972. gadā, latviski tulkots un izdots apgādā „Atēna” 1998. gadā. Tā apjoms ir 184 lappuses. Lai gan grāmatā ir aprakstīti pēckara gadi Kanādā, tajā varam saskatīt paralēles ar dažādām mūsdienu dzīves situācijām. Grāmata ir rakstīta vieglā, saprotamā valodā, taču tajā ir ļoti daudz lietoti arī dažādi spilgti tēlainās izteiksmes līdzekļi.
Mārgaretas Atvudas romāna galvenā varone ir viena bērna māte, kas no sava vīra izšķīrusies pirms pāris gadiem. Varone kopā ar savu jauno draugu un diviem citiem draugiem dodas atpakaļ uz māju, kurā viņa savulaik bija nodzīvojusi visu savu bērnību un daļu jaunības gadu. Šī māja atrodas tālu prom no lielajām pilsētām, tāpēc ceļā viņi sastop dažnedažādus neparastus skatus- izbāztus aļņus cilvēku drēbēs, pudeļu māju. Visiem šķiet, ka ir nokļuvuši pavisam citā pasaulē, viņi pat apstājas gandrīz pie katra moteļa vai bāra, lai tikai varētu kaut nedaudz iejusties vietējo dzīves stilā, tas viņiem šķiet aizraujoši. Pa ceļam divi draugi filmē neparastus kadrus savai filmai „Nejaušas pamācības”, kas, viņuprāt, būs graujošs video materiāls un viņi uzreiz iekaros publikas un filmu kritiķu ievērību ar savu oriģinalitāti, kaut gan viņi ir un paliek absolūti amatieri, pat viņu video kamera ir īrēta kādā lētā salonā. Beigu beigās visi nonāk uz salas, kur atrodas galvenās varones vecāku māja. Tā izskatās pavisam vienkārša, šķiet, ka nav pat pagājis tik ilgs laiks, kopš viņa no šejienes aizbrauca savas laimes meklējumos. Milzīgais ezers ap salu ir izveidojies, jo papīra rūpnīcas vajadzībām ir tikušas appludinātas kādreizējās senās indiāņu zemes. Taču galvenā varone nav atgriezusies, lai atpūstos un vērotu skaisto dabu, viņa šeit ir ieradusies, jo saņēmusi ziņu par to, ka viņas tēvs jau vairākas nedēļas ir bez vēsts pazudis un vietējie ciema iedzīvotāji viņu jau ir izmeklējušies pa dažnedažādākajiem ezera nostūriem, bet tā arī nav spējuši atrast. Viņas tēvs agrāk bija ļoti labs matemātiķis un bērnībā bieži vien uzdeva meitai dažādus interesantus praktiskās loģikas uzdevumus, kurus tad arī meitene centās atrisināt.
…
