Maija otrā svētdienā svinēsim mātes dienu. Katra sieviete, lai arī kādu darbu tā darītu, kad šis darbs ir lietišķs un valstisks savā būtībā, ir Latvijas stiprinātāja. Novērtēsim katrs savu darbu, vai tas lielā laikmeta cienīgs un apzinīgi darīsim to, kas stiprina mūsu valsti un tautu, kas dod saturu katra atsevišķa indivīda dzīvei un visai tautas dzīvei. Sevišķi svarīgi ir latviešu sievietes uzdevumi, no viņas gaida daudz paliekoši vērtīga un radoša darba. Ģimenes tīrība un svētums augstā cieņā turēti arvien pie seniem latviešiem, pat tad, kad smagi jūgi gūlās pār tautu. Sievietei jāstājas ģimenes pavarda sargātājas lomā. Ģimene savā dziļākā būtībā ir saskaņota ar cilvēka dabu, bet ja cilvēks mēģina pārkāpt šīs robežas, tad seko izvirtība un citas zemiskas lietas, kas noved postā, garīgā un miesīgā iznīcībā. Vēsturei tādu ir daudz. Vajag tikai atkal celt godā latviešu ģimenes dzīves labākos pamatus. Vajag tikai prast vērtēt vērtības – stiprinot un ceļot godā ģimeni, tās svētumu – darām arī lielu valsts darbu. Jo ģimenes stiprums ir arī valsts stiprums.
Mātes tēls Jāņa Poruka dzejā.
Jānis Poruks mērī dzīves īstenību un vērtīgumu jūtu mērauklām. Viņš nodziļinās cilvēka jūtu dzīves dzelmēs un rod tur brīnišķīgus spēkus, kas mirdzēt mirdz kā dārgas pērles. Un viena tāda dārga pērle Porukam ir mātes sirds. Tāpēc arī mātes tēls, kas atmirdz dzejā, ir bezgalīgas mīlestības svētuma apstarots, ko izjūt kā mazais bērns, tā arī lielais cilvēks. Māte jau ir tā, pie kuras rokas bērns sper pirmos nedrošos soļus dzīvē, un mātes roka vada to pa tādu taciņu, kur mazā kājiņa nevar aizķerties un paklupt. Mātes dvēseles gaismā un mīlestības siltumā bērnība kļūst par skaisto brīnumzemi, par pasaciņu, ko skata bērna acs. Kur vēlāk gribas atgriezties, kad jau dzīve ir savu skarbo vārdu teikusi.
Gaišs iznirst mātes tēls atmiņu ziedos, un mātes sirds, kas māca skaidrības un spodrības cēlumu un godību. Kam bērns nevar beigt pateikties :
“Ai, māmiņa, cik laba tu,
Tu mani baltu mazgāji,
No acīm skūpstot asaras,
Man svētku drānas uztērpi.”
Bērnam ir bail zaudēt dzīves ceļā mātes rādīto skaidrību, šo visdārgāko mantu. Un viņš baidīdamies jautā :
“Ai, māmiņa, vai mūžīgi
Es varēšu tāds skaidrs būt,
Jeb vai būs liktens nolēmis
Man citādam virs zemes kļūst?”
Daudzreiz dzīvē ir brīži, kur mūsu gaišos ceļus apēno sāpes, ciešanas un bēdas. Tāpēc arī māte, visu to zinādama, māca skatīties ar uzticību un dvēseles spēku ciešanu dzelmēs, atrast tur zināmu jēgu un nozīmi. Māte rāda ciešanu skaisto algu.
Viņa māca iet klusās dzīves taciņas, kad pasaule naivā smej, ar klusām lūgšanām, kas mierina sirdi un dziedē visas brūces. Tā ved savu bērnu uz balto dievnamu, rādīdama, kur dzīves grūtos brīžos meklējams dvēseles miers, kad veltīgi ir visi citi meklējumi.
Mātes mīlestība ir kā saules stars, kas audzē bērna dvēselīti, veido to un stiprina dzīvei :
“Zīd manu krūti, bērns, ja gribi dzīvot
Sūc manas kāsrtās mīlestības spēkus ...”
Šie mātes mīlestības spēki ir apbrīnojami stipri spēki, kas bērnu vienmēr redz, uzmana un pavada. Nakts stundās no miega celdamās savā gultā, viņa raugās šūpulītī, kur klusi, saldi snauž viņas auklējums. Un kad tas dzīvē izgājis, pāri vecāku nama slieksnim, mātes acs to pavada, un mātes sirds mana arī tālumā sava bērna sāpes un ciešanas, prieku un laimi, neprasot un nevaicājot. Māte zina tos brīžus, kad bērnam kabatā asarām valgs mutautiņš un kad viņa skatos un sejā staro laime un prieks. Poruks saka, ka pat no mūžības vēl mātes tēls un mātes mīlestība seko bērna dzīves liktenim. Jo mātes mīlestība jau pati ir mūžīga :
“Bet sieva mīlē vīru tikai reizi –
Drīz apklust viņas kaisle, klusie šļupsti,
Tik bērnam, savam bērnam mūžīgi
No sievas mutes raisās mīļi skūpsti.”
Tāpēc arī bērns nevar paiet garām mātes mīlestībai un bērnības dienu laimei un mirdzumam, neatceroties :
“Te, lūk, stāvēja mans šūpulīt’s,
Tur tiku no māmiņas auklēts un tīts...”
…
