Meistars nemēdza rādīties sabiedrībā, tas to darīja nelabprāt, bet kādu dienu, pastaigādamies pa Maskavas ielām, viņš pamanīja kādu skaistu sievieti, kas rokās turēja riebīgi dzeltenas puķes. ‘Mani satrieca ne tik daudz viņas skaistums, cik neparastā un neredzētā vientulība viņas acīs. Viņa paskatījās uz mani ar izbrīnu, bet es pēkšņi pavisam negaidīti sapratu, ka visu mūžu esmu mīlējis šo sievieti’. Mīlestība no pirmā acu skata? Nē, tas bija kas vairāk, tas bija kaut kas mūžīgs. Meistars sekoja viņai. Viņi gāja katrs savā ielas pusē līdz sieviete viņu uzrunāja : „Jums patīk manas puķes?” Meistaram tās nepatika, viņš to neslēpa. Mīlestība viņiem trāpīja acumirklīgi un viņi to saprata jau tajā pašā dienā, tā izlēca viņu priekšā gluži kā slepkava, kas izlien no šķērsielas un trāpīja abiem uzreiz. ‘Mēs iemīlējām viens otru tik stipri, ka kļuvām nešķirami’. Mīlestība uzplauka ātri un pagrabiņā sāka saimniekot nu jau divi cilvēki. Viņi viens otru dēvēja par vīru un sievu, bet par šīm attiecībām nezināja neviens, pat ne Margaritas vīrs. Bet kā Meistars ieguva savu vārdu? Sieviete ļoti augstu vērtēja darbu, ko rakstīja viņš. Viņa pat uzšuva tam melnu cepurīti, kuru rotāja, ar dzeltenu zīda diegu izšūts, burts „M” – meistars. Grāmata tika pabeigta. Meistars to iesniedza redakcijā, bet tā darbu iztirzāja un noniecināja, uzskatīdama viņu par Dieva zaimotāju, par neticībnieku.…