Latvijā līdz pat 18. gadsimtam mēra epidēmijām bija lokāls raksturs. 1602. g. Kuldīgā un apkārtnē no mēra nomira 4000 . 1631.g. Kuldīgā no mēra nomira vairāk nekā 800 cilvēku. 1624. un 1625. gadā mēra epidēmija bija Rīgā, tās laikā nomira vācbaltiešu cilmes latviešu valodnieka, viena no latviešu rakstu valodas aizsācējiem Georga Manceļa (1593-1654) sieva ar trim bērniem, pirmais Rīgas tipogrāfs Nikolaus Mollīns (1550/1555-1625) un viņa sieva. Taču vislielāko postu, kāds jebkad ir bijis Latvijas zemē, radīja Lielais mēris 18. gadsimta sākumā. 1707. gadā Osmaņu impērijā aizsākās mēra epidēmija, kura 1709. gadā sasniedza Poliju un Prūsiju, bet 1710. gadā - Kurzemi un Vidzemi. Epidēmijas sekas bija katastrofālas Vidzemei. 1710. g. Allažu draudzē nomira 80,4%, Siguldas - 74,3%, Krimuldas - 75,7%, Ropažu - 86,7%, bet Suntažu draudzē 85,1% no visiem iedzīvotājiem. Izdarot kopsavilkumu par Lielā mēra sekām Kurzemē un Vidzemē, ir jāsecina, ka Rīgā nomira puse namu īpašnieku. Rīgas apkārtnē -Salaspils, Ikšķiles, Ādažu draudzēs - dzīvs palika tikai katrs desmitais. Ventspilī palika dzīvas tikai septiņas ģimenes. Ēdolē, Alsungā, Embūtē, Dignājā, Skrundā un Saldū gāja bojā visi iedzīvotāji. Vidzemē nomira gandrīz visi lībieši. Kurzemē lībieši palika tikai piejūras ciematos. Traģēdijas mērogi bija tik lieli, ka līdz pat 18. gadsimta sešdesmitajiem gadiem mēra epidēmija Vidzemē ir kā laika ass atskaites punkts. . …