Viens no motīviem, kas bieži ir saskatāms Erika Ādamsona dzejā ir mīlestība. Dzejoļos, kuri stāsta par mīlestību, varoņi ir attēloti kā aizsapņojušies cilvēki. Kā arī domājot par mīlestību, cilvēki bieži vien pazūd no realitātes. Dzejoļos raksturīgas arī klusinātas skumjas, kuras netiek izteiktas vārdos, bet parādītas varoņa izjūtās:
„Viņš stāstīja par pirmo mīlu –
Un kļuva sapņains drīz un kluss.”
Mīlestība, kura nav atklāta, bet gan noslēpta dziļi cilvēka sirdī, bieži vien nes daudz ciešanu un sāpju, jo netiek saņemts nekas pretī. Cilvēks nevar justies brīvi, jo baidās izpaust jūtas, tāpēc cenšas izturēties nemanāmi, lai nepiesaistītu papildus uzmanību:
„Kā maza lapsa vīna dārzā
Iezogos es tevī –
Un pats nu ciešu, jo ikbrīdi –
Vai tu raudi, vai tu smej –
Es tikai moku sevi.”…