Taču Vācietis savā dzejā raksta ne tikai par šo mīlestību pret citiem, bet arī par to, kāda vispār var būt mīlestība starp cilvēkiem, ka tā patiesība var diezgan ātri izzust: “Ja cilvēks pārāk maz mīl, mīlestība mirst pāragri. Cik neklīst pa pasauli dzīvu šķirstu ar nelaiķi iekšā!” Ar šīm dzejas rindām, manuprāt, Vācietis cenšas pateikt to, ka kādu nemīlot pietiekami, cilvēkam iekšējā mīlestība praktiski būs izmirusi, kā rezultātā šis cilvēks nākotnē varētu palikt vientuļš, jo nespēs atrast īsto mīlestību, jo vienkārši nezinās kas tā tāda ir.
Lasot Ojāra Vācieša dzeju, manuprāt, ir iespējams atklāt viņa paša dzīves dziļāko būtību. Dzejnieks galvenokārt rakstīs par to, kas pašam ir sirdij tuvs. Šajā gadījumā varam izsecināt, ka Vācietim ļoti svarīgs bija kā viss dzīvais apkārt, tā arī nedzīvais, jo ar liriskā “es” palīdzību ir spējis parādīt, kādas vietas dzimtenē ir bijušas nozīmīgas un svarīgas un cik ļoti viņš ir mīlējis un cienījis savu dzimteni. Kā arī šie dzejoļi varētu liecināt, ka Vācietim sirdī sev apkārtējā sabiedrība ir bijusi kaut nedaudz svarīgāka nekā viņš pats sev. Ja vienā teikumā būtu jāpasaka svarīgākais par Ojāru Vācieti – viņš cienīja, mīlēja, loloja un rūpējās par savu apkārtni – mākslu, dabu, dzimteni un sabiedrību.
…