Mums visiem ir dzirdēts citāts no Bībeles: „Mīliet savu tuvāko, kā sevi pašu”, bet ne vienmēr mēs tajā ieklausāmies un to izprotam pilnībā. Daudzi varbūt to izprot kā savu interešu ziedošanu draugu, radinieku vai citu tuvu cilvēku labā – visu darīt, lai tie būtu laimīgi, vai arī lai vienmēr būtu labas attiecības ar tiem. Bet šī Bībeles citāta doma nav gluži tāda – tā ir mazliet savādāka un plašāka nekā mēs to, pirmajā brīdi izdzirdot, iedomājamies. Un tāpēc bieži cilvēki noniecina un sauc par egoistiem tos, kas dažreiz savas intereses nostāda augstāk vai pievērš tām lielāku vērību nekā citu interesēm. Tomēr, manuprāt, visi cilvēki lielākā vai mazākā mērā ir egoisti, kas vērsti pirmām kārtām uz savu personisko interešu īstenošanu, pat ja dažkārt to kāds noliedz, apgalvojot pretējo. Protams, citu interešu pilnīga neievērošana ir nosodāma, ja tas notiek, bez jebkāda pamata pārkāpjot to tiesības. Mēs taču dzīvojam demokrātiskā sabiedrībā, un mums ir savas tiesības, kas plešas tik tālu, kamēr mēs ar savu darbību aizskaram citu tiesības. Ir arī teiciens: „Tiesības uzliek pienākumu”, bet mēs bieži aizmirstam par pienākumiem un pat absurdās situācijās mēdzam piesaukt savas tiesības, kad esam izdarījuši kādu pārkāpumu. Turklāt mēs pievēršam lielāku uzmanību savu tiesību iekalšanai savā galvā, bet pienākumus atstājam otrajā plānā, kaut gan tiesības un pienākumi iet roku rokā.
Atgriežoties pie galvenās domas – „Mīliet savu tuvāko kā sevi pašu”, iedomāsimies teorētisku situāciju: Ir mācību gada beigas, un studenti steidz pabeigt savus zinātniski pētnieciskos darbus un ir divi studenti, kam vēl ir daudz darāmā. Atšķirība starp viņiem ir tāda, ka viens labi saprot, kas un kā jādara, un viņam viss padodas ātri, bet otram nav tik labas izpratnes par to visu un darbs rit lēni.
…
