Viņš sniedza Viņai rozi. Sarkanu un cēlu. Teica tai tik daudz. Bet meitene neklausījās. Tas viss viņai likās tikai tukši vārdi. Viņas acīs sariesās asaras. Paņemdama rozi, tā aizskrēja prom. Zēns centās Viņu aizturēt. Bet meitenei bija vienalga. Viņa tikai skrēja un skrēja, līdz nonāca pie ezera. Tajā Viņa redzēja savu atspulgu un vēlējās slīcināt savu sāpi. Vienā mirklī Viņas acu priekšā kā gaistoši tēli pazibēja visi sapņi, kas izdzīvoti kopā ar Viņu. Tad Viņa vaicāja sev: „Kāpēc es pateicu par daudz? Vai klusējot es būtu laimīgāka?” …