Tomēr 20. gadu otrajā pusē daudzu Eiropas valstu iekšpolitiskajā dienaskārtībā sāka izsekot revizionistiskā, šovinistiskā politika, kas bija vērsta uz atšķirīgu minoritāšu
diskrimināciju, sākot no tās visbargākajām formām, piemēram, pēc etniskās pazīmes kā Vācijā, vai pēc šķiras, kultūras un etniskās pazīmes kā PSRS, beidzot ar Itāliju, kur visi iedzīvotāji bija pakļauti totālai asimilācijai saskaņā ar Benito Musolīni fašistiskajiem uzskatiem, kamēr Spānijā bija ierobežotas mazākumtautību privilēģijas, tai skaitā autonomijas kā baskiem un kataloniešiem.7
Šādos apstākļos ne Tautu Savienība, ne Eiropas Tautību kongress, ne pat atsevišķas valstis un indivīdi nespēja ietekmēt tautu mierīgo līdzāspastāvēšanu kopējās robežās, kas savā ziņā determinēja Otrā Pasaules kara sākumu. Uzceltā minoritāšu tiesību aizsardzības sistēma cieta neveiksmi un tika sagrauta, bet, pats galvenais, ideja un nepieciešamība šāda veida apstākļu, tiesību, privilēģiju, autonomiju un tautu pašnoteikšanās radīšanai palika. Šīs idejas iemiesojuma rezultāti, ko mēs redzam mūsdienās, kuras sasniegšanai tika veikta globāla dekolonizācija, atcelta rasistisku, nacionālu, reliģisku, etnisku likumu virkne un privilēģijas noteiktai cilvēku šķirai atkarībā no “kultūras atšķirībām”, kā arī neskaitāmiem citiem sīkākiem
noregulējumiem, kas ir atraduši atspoguļojumu gan tādu starptautisko organizāciju ietvaros kā ANO, gan iekšvalstiskajā līmenī, kur bija ievērojami paplašinātas minoritāšu tiesības lielā Eiropas daļā.8
…