20.gadsimts ar modernisma un vēlāk arī postmodernisma ēru, literāro paradigmu un dzīvesstila maiņu ir īpašs laikposms pasaules vēsturē. Cilvēki šajā laikā izgudrojuši agrāk neiedomājamas lietas, sākot ar lidmašīnu, akvalangu un televizoru, beidzot ar antibiotikām, atombumbu un internetu. Notiek milzīgs tehnoloģiju progress, tiek veicināta patērētāju sabiedrības filozofijas veidošanās, pasaulē valda ja ne apokaliptiskas, tad katrā ziņā ironiski postmoderniskas noskaņas – viss jau ir bijis, viss jau ir pateikts un uzrakstīts, nekas jauns un oriģināls vairs nav iespējams, mākslinieki var tikai atstāstīt, pārveidot, uzlabot, pārdziedāt un pārrakstīt jau esošo. Var būt tikai neomītisms, neoromantisms, postpostmodernisms... Tomēr, laiku pa laikam redzam cilvēkus, kas spējīgi radīt ko nebijušu. 20.gs. sākumā par spožākajām modernisma rakstniecības zvaigznēm tiek uzskatīti F. Kafka, V. Vulfa, M. Prusts, Dž. Džoiss, par oriģināliem sava laika atveidotājiem kļūst E. Hemingvejs, A. Kamī un Ē. M. Remarks, vēlāk atklātībā parādās skanīgās G. Grasa „Skārda bungas”, U. Eko „Rozes vārds” un H. Kortāsara „Klasīšu spēle”. Šie rakstnieki, iespējams, ironizē par jau esošo mākslu un eksistējošo cilvēku, pārfrāzē to, un tomēr rada jaunu un īpašu mākslas darbu. 20.gs. mākslu un īpaši postmodernisma laikmetu, kura aizsākumus daudzviet nosacīti datē ar jau minēto G. Grasa darbu (1959.g.), šķiet neiedomājami raksturot, neminot attiecīgo daiļdarbu intertekstualitāti un neuztverot mitologēmas tajos. Mitologēmas ir nozīmīgs jebkura postmodernisma daiļdarba komponents un, tās apejot, lasītājs zaudē daļu no daiļdarbā ietvertās jēgas. Mitologēma mākslā var parādīties kā no mīta pārņemta tēma, motīvs, tēls, tradīcija un rituāls, to restaurācija un „konkrēts, tēlains un simbolisks realitātes attēlošanas paņēmiens, kas nepieciešams tajos gadījumos, kad realitāte neiekļaujas formāli loģiskās un abstraktās atainošanas rāmjos” 1, kā to, kādu vārdnīcu citējot, minējis filozofs I. Šlāpins. …