Monteskjē tiesiskā filosofija

Šarls Lui Sekonda barons de La-Breds un de Monteskjē (Montesquieu, 1689 - 1755) uzskatāms par pēdējo ievērojamāko klasiskās dabiskās tiesības tradīcijas pārstāvi. Viņa lielākais ieguldījums ir tas, ka viņš apgaismības uzskatus pārnesis uz sabiedrības kārtību un tās pamatu - tiesībām. Viņš ir viens no tiem nedaudzajiem, kas asī izjūt savas zemes likumu, valsts un ideoloģijas neatbilstību reālai situācijai Francijā 18. gs. pirmajā pusē.1 Š. L. Monteskjē noraida jebkurus teoloģiskus pasaulē valdošās kārtības skaidrojumus un uzskata, ka pār sabiedrību, tāpat kā pār vi­su pasaulē valda likumi. Monteskjē balstās uz dabisko tiesību ideju. No tās izriet, ka pozitīvās tiesības nav ieviestas palvaļīgi, lai apvaldītu karojošo dabisko situāciju.2
Viņš piedāvā objektīvo likumu definīciju, kas līdz pat mūsu dienām tiek uzskatīta par klasisku: "Li­kumi visplašākajā vārda nozīmē ir nepieciešamās attiecības, kas iz­riet no lietu dabas". Tiesa gan, viņš neuzskata, ka sabied­rībā pastāvošās attiecības ir tādas pašas kā dabā valdošās, atzīst cil­vēka gribas brīvību. Bez tam īsteni dabiskās tiesības tradīcijas garā Š. L. Monteskjē piebilst, ka no cilvēku iedabas izrietošais viņu "sav­starpējo attiecību taisnīgums ir primārs attiecībā pret to iedibinošo pozitīvo likumu".…