„Ja par spīti gadu simteņiem zem svešām varām, kariem un pārtautošanas centieniem mēs esam saglabājuši savu valodu un kultūru, vai tagad, kad mums ir iespēja pašiem lemt, izvēlēties, ko pieņemt, ko noraidīt, mums būtu jāgaužas un jāžēlojas? Un - vai vienmēr mēs esam bijuši tik piesardzīgi saskarsmē ar citām, svešām kultūrām? Jā, kristietību mums atnesa ar uguni un zobenu, bet... Vai kristiešu svētki - Ziemassvētki, Lieldienas, apaugot vēl ar "pagānu" laiku tradīcijām, nav kļuvuši par mūsu svētkiem? Vai Ernesta Glika tulkotā Bībele kopā ar mūsu tautasdziesmām nav viens no tiem avotiem, no kā veidojusies latviešu valoda un literatūra? Un Manceļa, Fīrekera, Vecā Stendera ieguldījums mūsu kultūrā nav vērā ņemams? Vai vācietis Garlībs Merķelis savos "Latviešos" par mums nevēstīja visai Eiropai? Vai Johans G.Herders nenovērtēja mūsu tautasdziesmas un no "bauru blēņu dziesmām" tās ienesa pasaules kultūras krātuvē, bet anglis Valters Skots, jā, tas pats, netulkoja tās angliski jau 19.gs. sākumā? Un J.Kr.Broce? Un jaunlatvieši pirmās Atmodas laikā? Kā no ķēdes norāvušies, lai man tiek piedots šis salīdzinājums, topošie latviešu inteliģenti kāri dzēra no pasaules kultūras avotiem, lasīja un tulkoja vācu un krievu, seno grieķu un romiešu autorus. Auseklis un Dinsbergs, brāļi Kaudzītes un Alunāns - pirmie, kas ienāk prātā. Varbūt šodien daudzi no šiem tulkojumiem un lokalizējumiem šķiet neveikli, bet - atcerēsimies, kāda bija situācija, vispirms bija jārada modernajiem laikiem piemērota valoda, tad jāraksta tā, lai lasītāji saprastu "augstās grāmatu gudrības". Un nedaudz vēlāk Raiņa tulkotais V.Gētes "Fausts"? Tulkojums, kas izturēja simt gadu laika pārbaudi. Latviešiem toreiz nebija bail no multikulturālisma, par mūsu kultūras daļu kļuva Šekspīra un Dantes, Gogoļa un Heines un vēl, un vēl darbi.”( „Latvijas Vēstnesis”)
„Manuprāt, tieši kultūra var kļūt par mūsu ieguldījumu pasaules kopainā, neba jau savus pelēkos zirņus mēs izdevīgi mainīsim pret stikla krellītēm...
Domāju, mums jaunā realitāte - ieiešana Eiropā - jāuztver bez panikas, bez aizdomām, bet - atvērtām acīm. Mums jāmācās un jāiemācās saglabāt savas gara vērtības, nepārvēršot mūsu kultūru par muzeju vai herbāriju, jāiemācās pasaules piedāvājumus vērtēt kritiski, saglabājot pašcieņu.” Mums ir jāapzinās pašiem sava kultūra un tieši tās unikalitāte jāparāda citiem. Jāsmeļas arī no pārējām tautām kādas atziņas un jāmācās viņu kultūras fenomeni, bet nepadarot tos par mūsu. Mēs varam pierādīt, ka arī Latvijas kultūra ir patiešām ļoti neatkārtojama un īpaša.
…
