Darbā „Valsts” ir uzsvērts vadības pārākums pār iedzīvotājiem, jo, Aristoklaprāt, demokrātijas liels trūkums ir cilvēki, kas nosaka svarīgus jautājumus, neesot politiski izglītoti, kas apzīmē autoritārisma vai totalitārisma režīma modeli. Es sliecos uzskatīt, ka tas tomēr atbilst totalitārismam, jo otrajā grāmatā tiek izvirzītas noteiktas prasības par bērnu audzināšanu ģimenē un kultūras [literatūras] cenzūru. Šīs prasības Platona valstī tiek uzspiestas, lai izveidotu pilnīgu harmoniju – visos rakstu darbos Dievs un dievi ir jāslavina, tos nedrīkst uzskatīt par ļaunuma aizsācējiem un netaisnīguma sējējiem. Tā jau kopš mazotnes tiek mācīta pakļautība augstākajam vadonim, kurš jāattēlo kā pozitīvs, pamācošs, gudrs, taisnīgs un savaldīgs tēls. Tas nozīmētu, ka jaunajā paaudzē tiktu ieaudzināta pakļautība un ticība augstākajam – vienam vadonim, kas valsti ar dažādiem līdzekļiem censtos pielīdzināt ideālai harmonijai. …