„Nabadzība ir kā aukstums. Tu to neredzi, bet vari sajust. Lai saprastu nabadzību, tev tā jāizjūt.” Tā teica kāds respondents Nabadzības pētījumā 1998.gadā.
Kāds cits respondents teica: „Es jūtos bezpalīdzīgs. Šī bezpalīdzības izjūta ir tik sāpīga, tā ir sāpīgāka nekā pati nabadzība”.
Nabadzības problēmas apzināšana Latvijā saistāma ar pārmaiņu procesiem Latvijā deviņdesmitajos gados. Tomēr līdz deviņdesmito gadu vidum Latvijas politika dominēja viedoklis, ka nabadzība ir cilvēka personiskā problēma. Daudzkārt masu mēdijos izskanējis vadošo politiķu viedoklis, ka nabadzības pamatā ir cilvēku neuzņēmība, palaišanās uz valsts palīdzību, fleksibilitātes trūkums, alkoholisms, slinkums un citi individuāli faktori. Nenoliedzami, personības īpašības var būt cilvēka unvai viņa ģimenes nabadzības pamats. Tomēr bija izveidojušies objektīvi nabadzības cēloņi un vairākas nabadzības riska grupas. Grūti definēt gadīgi strādājošu skolotāju, mediķi, kultūras darbinieku vai citu profesionālo grupu indivīdus vai ģimenes, kuru objektīvā nabadzība sakņojas viņu personībā – ja nu vienīgi vēlēšanās strādāt savā profesijā.
Par nabadzību kā sociālu problēmu Latvijā pastiprināti sāka runāt deviņdesmito gadu vidū, kad ANO Attīstības programma un Pasaules Banka izvirzīja šo problēmu valsts līmenī.
Nabadzības cēloņi un riska grupas
Nabadzības cēloņu analīze balstīta uz 400 intervijām ar nabadzības ekspertiem, respektīvi, intervijām ar nabadzīgiem cilvēkiem. Analizējot nabadzības cēloņus un iemeslus gan savā ģimenē, gan valstī kopumā trūcīgie cilvēki norādīja vairākus faktorus:
• Bezdarbs;
• Mazas algas, kuras bieži izmaksā ar aizkavēšanos, maksā daļēji vai „graudā”
• Dārgi komunālie pakalpojumi, bieži nesamērojami ar algām;
• Naudas reforma, augstā inflācija, bankas Baltija sabrukums, kas atņēma cilvēkiem mūža iekrājumus;
• Nepietiekami bērnu pabalsti;
• Zemas lauksaimniecības ražojumu cenas tirgū, augstas tehnikas cenas un lieli ieguldījumi ražošanā;
…
