Atjaunojoties padomju okupācijai, Latvijā sākās masveidīga un visu republikas teritoriju aptveroša bruņota pretošanās okupācijas režīmam, kuru vēsturnieki apzīmē par Nacionālo partizānu karu. Nacionālo partizānu rindās vispirms iekļāvās bijušie leģionāri, “baigajā gadā” cietušie, kā arī tie Latvijas patrioti, kas cerēja ar bruņotās pretestības palīdzību atbrīvot Latviju no padomju okupācijas. Nacionālajiem partizāniem simpatizēja lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju. Viņi piegādāja pārtiku, izmitināja ziemas apstākļos, darbojās kā sakarnieki un aģenti, piegādājot partizāniem nepieciešamo informāciju. Tādejādi nacionālo partizānu kustība attīstījās kā visas tautas pretošanās padomju okupācijai. 1945.gadā visos Latvijas kultūrvēsturiskajos apgabalos izveidojās nacionālo partizānu struktūras. Partizānu organizāciju programmās un dokumentos tika izvirzīti nacionālpatriotiski mērķi: atjaunot Latvijas valsts neatkarību; izveidot nacionālu un pilnīgi antikomunistisku pagaidu valdību un izstrādāt tādu pašu Satversmi. Nacionālie partizāni izvirzīja savas prasības vietējām okupācijas varas iestādēm, kā arī veica sabotāžas un terora aktus. Okupācijas vara nacionālos partizānus dēvēja par bandītiem un sāka nežēlīgu izrēķināšanās karu pret tiem. Līdz 1950.gadam pret nacionālajiem partizāniem tika veiktas 1572 operācijas, tomēr tas pilnībā neiznīcināja nacionālo partizānu kustību. Sākumposmā partizānu vienības pat izcīnīja vairākas lielas kaujas, kā Stampaku purvā Latgalē, kur no abām pusēm piedalījās aptuveni 500 vīru. Vēlāk partizāni pielietoja sīkvienību kaujas taktiku.
Partizāni sadalījās grupās pa 4-6 cilvēkiem, izvairījās no lielām kaujām, bet uzbruka pagastu un ciemu izpildkomitejām, veikaliem, naudas transportam,...
…
