Globālas bailes no nākotnes – vai tas būtu iedomājams pāris gadsimtus atpakaļ? Dzimtbūšanas atcelšana, nacionālu valstu veidošanās, rūpniecības uzplaukums, humānisms, brīvības ideja, reformācija un citi notikumi vēl nesenā pagātnē, saistīti ar lielām cerībām par skaistāku nākotni, ja ne šai, tad nākamajai paaudzei. Brīvība, brālība, vienotība – šīs idejas pēc Lielās Franču revolūcijas pārņēma daudzas valstis Eiropā. Ticība, cerība, spēks raksturoja dažādas tautas, dažādos laikos.
Tagad, modernajā sabiedrībā, to visu aizvietojušas vispārējas bailes par nākotni un ar katru paaudzi šīs bailes kļūst aizvien lielākas un ticība gaist. Aug skepticisms, ironija, nicinājums. Stress kļuvis par mūsdienu sabiedrības pataloģiju – riska sabiedrības sindromu. Spriedze, konflikti, kodolkara draudi, pasaules gala tuvošanās – šīs problēmas pārņēmušas sabiedrības prātu.
Riska sabiedrības jēdzienu ir attīstījis vācu sociologs Ulrihs Beks (Ulrich Beck) saprotot ar to tādu sabiedrību, kuras riski ir pēdējo gadu laikā ir pieņēmuši jaunu nozīmi un apveidus. Viņš nenoliedz, ka visos laikos pastāvējuši dažādi riski, piemērām, risks saslimt, risks zaudēt darba vietu, risks palikt kroplam vai pat nomirt, taču tie nav pietiekoši, lai sabiedrību sauktu par riska sabiedrību. Riska sabiedrība ir tāda sabiedrība, kurā cilvēki savas darbības vai bezdarbības rezultātā ir radījuši tādas sistēmas, kas var pavērsties pret visu cilvēci un to pat iznīcināt. Šo ideju tālāk neiztirzāšu, lai gan autors par to savā grāmatā “Riska sabiedrība. Ceļā uz jaunu modernitāti” (“Risikogesellschaft. Auf dem Weg in eine andere Moderne”) raksta daudz. Galvenā uzmanība tiks veltīta autora apgalvojumam, ka riska sabiedrībā var veidoties un veidojas dažādas individuālas un vispārējas psiholoģiskas reakcijas, ko Ulrihs Beks dēvē par nākotnes bailēm, kas saistītas ar to, ka indivīds apzinās savu bezspēcību risku novēršanā. Riska sabiedrība – bezcerības un nolemtības sabiedrība.
…
