Jānis Rainis, deviņpadsmitā gadsimta beigu un divdesmitā gadsimta sākuma dzejnieks un filozofs, bija ar realitāti nesamierināms ideālists un utopists. Būdams sarūgtināts un nespēdams pieņemt sabiedrības garīgo pagrimumu, materiālismu, ikdienišķumu, samierināšanos ar ļaunumu un ārišķību, Rainis sapņoja par labāku pasauli un labākiem cilvēkiem, kuru starpā valdītu mīlestība, miers, gara skaidrība un šķīstība, prāta varenība.
Tagadnes cilvēku dzejas krājumā “Tālas noskaņas zilā vakarā” Rainis raksturo kā sīkumainu, rutīnā ieslīgušu, garīgā miegā snaudošu būtni, kas pakļauta mantas un vēdera varai. Gainis kritizē cilvēkus, par neticību savām spēka spējām, neļaušanos kaislei, sāpēm un priekam, un sirdsbalsij un sevis ierobežošanu smagā darbā, jo šo īpašību kopums cilvēku ieved apnicīgā, prieku un daili slāpējošā rutīnā:
“Nedz brīvi smiekli,
Nedz skaļa runa, -
Vispārīgs spriedums,
Atgremu domas,
Aiz viņiem kalniem
Pārdrošais neprāts,
Degošas asinis
Dzesētas - alū...
Brīnums, cik drīzi
Idienas dzīve
Pāri tev gājusi
Smagiem soļiem!”…