1950.gada 4.novembra Eiropas cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencijas (Eiropas cilvēktiesību konvencijas) sestā protokola 1. pantā ir noteikts: "Nāvessods tiks atcelts. Nevienam cilvēkam nedrīkst piespriest šo sodu vai to izpildīt". Šo protokolu ir ratificējusi lielākā daļa Eiropas Padomes dalībvalstu, tajā skaitā visas Ziemeļvalstis. Lai kādus argumentus valsts neminētu nāvessoda attaisnošanai, lai kādas metodes valsts neizmantotu nāvessoda izpildīšanai, nāvessoda problēma nav nodalāma no cilvēktiesību problēmas. Eiropas cilvēktiesību konvencija atzīst katra cilvēka tiesības uz dzīvību un nosaka: "neviens nedrīkst tikt pakļauts spīdzināšanai vai nežēlīgai, necilvēcīgai vai cieņu pazemojošai rīcībai vai sodam".
Latvijas Republika šim protokolam ir pievienojusies, bet vēl nav to ratificējusi, kā arī ir atstājusi Latvijas Krimināllikumā nāvessodu kā ārkārtas soda veidu. Tādējādi Latvijas Saeima šobrīd nav gatava izšķirties par nāvessoda atcelšanu. Vai Saeimas lēmums būtu jāuzskata par Latvijas sabiedrības vēlmi? Nāvessoda pamatotība ir bijusi diskusiju objekts jau no seniem laikiem. Vairāki izcili domātāji ir izteikuši savu viedokli par šo jautājumu. Hobss ir teicis, ka nāvessods ir iebaidīšanas līdzeklis sabiedrības interesēs, bet to nevar uzskatīt par sodu. Savukārt Voltērs izteicies par šā soda veida ierobežošanu. Vienīgais gadījums, kad nāvessods būtu attaisnojams, viņaprāt, ir šāds - "ja nav citas iespējas izglābt dzīvību daudziem cilvēkiem, tad noziedznieks jāiznīcina kā traks suns". Valsts cilvēktiesību birojs (VCB) uzskata, ka nāvessods Latvijā ir jāatceļ, jo tā pastāvēšana ir pretrunā ar būtiskākajām cilvēka pamattiesībām - tiesībām uz dzīvību. VCB uzskata, ka Saeimai jāratificē Eiropas cilvēktiesību konvencijas sestais protokols, kurš aizliedz nāvessoda izpildīšanu miera laikā.
Nāvessods ir oficiāla notiesātās personas nogalināšana, līdz ar to tā pastāvēšana noliedz tādu vērtību kā cilvēka dzīvība. Nāvessods ir cilvēktiesību pārkāpums arī no cita viedokļa. Proti, no Dieva atzīšanas viedokļa. Kad valsts tiesā cilvēku, kuram atņemta brīvība, un nenodrošina taisnīgu tiesu, tā atņem cilvēkam tiesības uz atbilstošu procesu un vienlīdzību likuma priekšā. Nāvessods ne tikai neatgriezeniski atņem upurim tiesības uz likumīgu kompensāciju kļūdaina sprieduma rezultātā, tas neļauj arī tiesību sistēmai labot savu kļūdu. Tomēr domājot par tiem, kurus zvērīgi nogalinājuši, sakropļojuši, piesmējuši, nevar atstāt novārtā arī bojā gājušo un cietušo tuvinieku pašcieņu un cilvēktiesības. Tādēļ saprotami un loģiski ir nāvessoda piekritēju argumenti, ka nāvessoda izpilde novērš iespēju atkārtoti izdarīt noziegumu, bet mūža ieslodzījums vieninieka kamerā ir nežēlīgāks sods nekā dzīvības atņemšana. No otras puses raugoties - vai nāvessoda veida piekritēji neslēpj savu nespēju sakārtot cietumus, nodrošināt bijušo ieslodzīto sociālo rehabilitāciju, panākt sabiedrības atveseļošanos kopumā?
Iedzīvotāju vidū veiktie socioloģisko pētījumi liecina, ka iedzīvotāji pārsvarā ir neapmierināti ar kriminogēno situāciju valstī un tiesību aizsardzības iestāžu bezspēcību, izjūt bailes un neaizsargātību, un kā vienīgo iespēju redz bargākus sodus, kurus reāli arī pielietotu un izpildītu, tādējādi uzskatot, ka tas samazinās noziedzības līmeni valstī. To, ka nāvessoda esamība nesamazina noziegumu skaitu un arī citādi neietekmē kriminogēno situāciju, ir atzinušas gan daudzas Latvijas amatpersonas, gan ārvalstu eksperti. Turklāt Latvijā jau kopš 1996. gada 24. septembra ir spēkā Valsts Prezidenta izsludinātais moratorijs nāvessodam. Tādējādi nāvessoda izslēgšana no Krimināllikuma un sekojoša Eiropas Cilvēktiesību konvencijas sestā protokola ratifikācija būtu ne tikai vēlams Latvijas solis virzībā uz Eiropas Savienību, bet arī saprātīgs pastāvošās situācijas tiesisks noregulējums.
…
