Burtiski, Otrais pasaules karš aizsākās ar to, ka tika noslēgts Molotova – Ribentropa pakts. Kā jau ierasts redzēt, atkal vīrieši. Zem šī līguma tika noslēgts 2 slepenie protokoli, kuri paredz teritoriju sadali starp Vāciju un PSRS. Un rezultātā Vācija nedabū neko, kā izrādījās līdzekļi bija par vāju, un PSRS dabūja tieši to, ko gribēja pluss vēl Lietuvu, un Poliju kā satelītvalsti (formāli patstāvīga, bet faktiski atkarīga no citas valsts). Par pretestības izrādīšanu PSRS tika represēti aptuveni 16 000 cilvēku (Latvija). Kopumā deportāciju rezultātā cilvēku zaudējums bija lielāks nekā kara bojāgājušo skaits, vairāk nekā 100 000. Vēl klāt minot, stingru cenzūru, „efektīvas” piecgades, kolhozu dibināšana. Un tas viss, lai panāktu vienotu sistēmu valstī, kā bija plānojis vai sapņojis Ļeņins, un viņa darbu turpināja Staļins, kuram principā izdevās panākt savu mērķi. Viņa dzimšanas dienas svētki kā lielāki un nozīmīgāki svētki nekā pašiem iedzīvotājiem savas dzimšanas dienas.
Visiem šiem cilvēkiem, un vēl daudziem citiem, kuri gandrīz visi bija vīrieši, N. Makjavelli teiciens bija, manuprāt, kā aizsegs viņa darbiem, kas nebūt neizpaudās ar žēlsirdības, labuma, iecietības iezīmēm. Apzināti vai neapzināti, taču vēsturiski tā ir darbojusies, bet man škiet, ka tā darbojas arī mūsdienās, cilvēku slepkavības notika, krāpšanas, lai panāktu savus mērķus. Principā šī frāze reāli darbojas, bet kā ir ar cilvēcisko, ētisko šīs frāzes pusi, izskatās, ka tās nemaz nav. Ja runa ir par personisko viedokli, tad šāda tipa pieeju es neatbalstu, kaut vai tāpēc, ka man neļauj personiskie principi. Lai gan jāatzīst, ka ir brīži, kad šī pieeja (mērķis un līdzekļi) ir nepieciešama, un pat velāma, taču ar tādu domu, ka tā labos kaut ko, nevis ievilks vēl dziļāk purvā.
…