Es izlasīju Noras Ikstenas grāmatu “Aplamā mīla”. Šī grāmata ļoti atšķīrās no tām, kuras esmu lasījusi iepriekš. Ne tikai pēc tā, kā ir aprakstīti notikumi, kādi vārdi jeb spārnotās frāzes izvēlētas atbilstošās situācijās, bet galvenokārt teksta izkārtojuma veidā. Stāsts bija sadalīts pantos, es nesaku, ka tas ir slikti, bet katrā ziņā - citādāk.
Šis ir arī pirmais šīs autores darbs, ko esmu lasījusi, tāpēc īsti nepārzinu viņas rakstības stilu. Taču man palika iespaids, ka viņa raksta diezgan virspusēji un nekonkrēti. Rakstniece konkrēti nepiemin abstrakcijas – laiku, telpu, arī izskatu - vismaz ne šajā darbā. Un nevarēja nepamanīt viņas valodu – Nora Ikstena izmanto daudz un dažādas sarunvalodas frāzes, lai pastiprinātu kādu darbību, piemēram, nesaprašanu vai dusmas, bez kurām noteikti varētu iztikt, vai arī šiem vārdiem atrast kādu literārāku sinonīmu.…