M. Fuko savā darbā ‘’Uzraudzīt un sodīt’’ apraksta discilinārās un uzraudzības tehnikas, to, kā varas īstenošanās mehānismos vēsturiski veidojusies dvēsele, ķermenis un modernais subjekts. Viens no jautājumiem, kas izskan Fuko darbā ir, kāpēc brutālos un nežēlīgos miesas sodus nomainīja it kā visnotaļ humānais ieslodzījums. Atbildot uz to viņš norāda uz tā efektivitāti ne tikai veicot savus tiešos pienākumus, bet arī cietumu kā matricu, ko var itin viegli pārvietot uz visu sabiedrību. Kā piemēru Fuko min Džeremija Bentama panoptikumu, celtni, kā vidū atrodas tornis, no kura pilnīgi caurskatāmas visas aplī izvietotās kameras ar to iemītniekiem, tai pat laikā tornī novietotajam sargam paliekot ieslodzītajiem neredzamam. Ieslodzītajiem tādejādi radot nepārtrauktas uzraudzības sajūtu, kas disciplinē islodzītos ķermeņus cietumos, kazarmās, skolās, fabrikās, vājprātīgo namos, slimnīcās. Šajās un citās modernajās iestādēs, un patiesībā jau visās sociālajās attiecībās brīvības ierobežojumus nevar saistīt ar viena konkrēta cilvēka varu pār otru. Fuko nesaskata mūsdienu sabiedrībā vienotu varas centru. Viņš norāda, ka vara nav piesaistīta konkrētām personām, kā to var novērot monarhijas apstākļos. Pēc Fuko domām vara ir izkliedēta, tā ir fenomens, kas caurauž visas sabiedrībā valdošās attiecības un ir visuresoša.
‘’Uzraudzīt un sodīt’’ var uzskatīt par sava veida disciplinēšanas sistēmu izveides vēsturi, rakstītu par laika posmu no 18. gs. Bez šaubām, arī Latvijas vēsturē, J. K. Broces zīmējumos un aprakstos var saskatīt Fuko minētās iezīmes, runājot par modernās sabiedrības, tās ietekmīgāko institūciju (tai skaitā cietuma) un, protams, disciplinēšanas veidošanos.
Apskatot ieslodzījuma un visas disciplinēšanas sistēmas vēsturi, Fuko tā pamatu atrod sabiedrības racionalizācijas procesos.…
