Krājuma nosaukums ir „Visāda garuma stundas”. Nosaukums parāda to, ka dzejoļu liriskajam „es” laiks ir subjektīva vienība. Stundas, atkarībā no to satura, rit ātrāk vai lēnāk. Laiks dažubrīd steidzas, dažubrīd liekas apstājies. Šo subjektīvo uztveri nosaka liriskā „es” jūtu pasaule, pasaules uztvere, notikumi apkārt, intereses un aizraušanās.
Dzejoļu krājums ir iznācis 1974. gadā. Septiņdesmitie gadi bija laiks, kad Latvijā nostiprinājās Padomju vara, cilvēkiem tika uzspiesta vadoņu ideoloģija, nebija iespēju augt, garīgi attīstīties - O. Vācietis savos dzejoļos raksta, ka laiks iet, bet nekas nemainās; laiks iet, bet cilvēki atpaliek. Cilvēkus gribēja pārveidot pēc vienota parauga, nebija iespējams pateikt savas domas, galvenokārt vārdi un darbi, aiz kā slēpās cilvēki bija viltoti, par to dzejnieks runā dzejolī „Masku balle”. Ap 70.tajiem gadiem attīstījās elektronika, modernizācija, tikai veikti nozīmīgi atklājumi, izdomātas datoru operētājsistēmas, cēla jaunceltnes, Rīgā cēla „Sporta pili”, lidostu, Preses namu, viesnīcu „Latvija”, O. Vācietis savos dzejoļos uzsver to, ka latvietim ir jāpaliek pie pamatvērtībām – zemes, dabas.
Dzejoļu krājumā var izdalīt kara, dabas, dzimtenes, mīlestības un varas motīvus. Dzejoļi nav sadalīti nodaļās.…