Dzejā sastopami vairāki mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi: metaforas („baltas naktis”, „sudrabaina balss”, „balta jasmīnu dvaša”), salīdzinājumi („pūlas lausks”, „ziema viļas”), salīdzinājumi („zibens smags kā čuguns”, „acis kā divas ēzes”), kā arī hiperbolas („pārsālīt nāvīgi”) un retoriskie jautājumi („no kurienes dzimst apātijas?”, „kas viņiem esmu es?”). Šie mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi norāda uz dzejnieka attieksmi pret dzīvi, pasauli, notiekošo tajā, kā arī palīdz lasītājam ieraudzīt pasauli dzejnieka acīm.
Dzejoļu krājumā paustie pārdzīvojumi saskan ar pašreizējo situāciju Latvijā, jo, tāpat kā
O. Vācieša dzejoļu tapšanas laikā tā arī tagad Latvija cīnās par to, lai pasaule ieraudzītu to spējīgu, varošu un centīgu: „Un mēs krēpēs turamies,/ bet gaitu/ neapturam.” Ar vārdiem: „Pats esi saimnieks/ gaismai un krēslai./ Aklums nav acīs,/ aklums ir dvēselēs” tiek uzrunāti visi, un tajos izskan mudinājums raudzīties apkārt pašu acīm, jo pārāk ilgu laiku skatiens vērsts lejup, taču lasītājs netiek mulsināts ar neiedomājami augstu pacilātību, iedvesmu vai atkārtoti ierobežots, liekot lasīt pesimisma un gaušanās pārblīvētu dzeju. Dzejoļu krājumā paustie pārdzīvojumi nav iemūžināti vārdos tā, lai tie vecinātu lasītāju pakļauties to smagumam, bet gan tā, lai tie palīdzētu latviešu tautai celties un tapt: „Esiet viens,/ un būsit daudzi/ Latvijā.”
…