Sabiedrības pamatdoma viduslaikos balstījās uz stingri iztulkotiem, noteiktiem svēto rakstu „likumiem”. Katoļu ticība bija varenākā un arī vienīgā atļautā ticība, kas, līdz ar to, pārējās ticības pakļāva iznīdēšanai. Ķeceri nebija ne pagāni, ne ateisti, viņi bija cilvēki, ka svētos rakstus bija tulkojuši un sapratuši citādāk. Lai arī viduslaiku sākumā vēl pastāvēja tolerance pret citādi domājošiem kristiešiem, sākot ar 12. gadsimtu ķecerība bija stingri aizliegta un sodi par to bija nežēlīgi un necilvēcīgi.
Ķeceri viduslaikos bija cilvēki, kuru domāšana bija savdabīga. Viņi bieži vien bija labi izglītoti cilvēki, kas, novērojot baznīcas varas nepārtraukto pastiprināšanos un pat rīcību pretēji Bībelē teiktajam, Svētos rakstus interpretēja citādāk. Ķeceri ticēja Dievam, bet viduslaikos veidojās dažādas garīdznieku kopienas, kas nereti noliedza pastāvošo baznīcas varu un ticību Dievam, kas pastarpināta ar katoļu baznīcu. Šādas ticīgo kustības bija katari, valdieši, publikāņi, patarēni, pasagieri u.c. Šo kustību kopīgā iezīme bija atklājums, ka baznīcas vara nav pietiekoši stingra, ka tā neatbilst Kristus sludinātajam. Tāpēc šāda katoļu baznīca ir jālikvidē. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc baznīca ( inkvizīcija) tik bargi vērsās pret ķeceriem. Viņi nenoliedz Dievu, bet gan noliedz baznīcu.
Ķeceri sludināja savu pārliecību, ceļojot pa visu Eiropu un šāda nepastarpināta komunikācija ar tautu bija ļoti ietekmējoša. Ķeceru kustība vērsās plašumā. Ap 11. gadsimtu sākās publiski mītiņi pret baznīcu, pat grezno baznīcas ēku demolēšana un greznumlietu iznīcināšana. Ķeceri bija pret daudziem katoļu baznīcas rituāliem, dažas kustības bija pret svēto vakarēdienu, citas - pret lielo katoļu baznīcas greznību un bagātību. Kāda kustība pilnībā noliedz visu miesisko un taustāmo, pat seksuālas attiecības starp laulātajiem, jo tās viņu skatījumā bija sātana un ļaunuma izplatīšana šajā jau tā ļaunajā pasaulē .
…