Par pēdējo ērgli

Dzīvība! Gadu simteņiem daudzināts, visās pasaules malās skandināts, tūkstoš dziesmās izdziedāts, bet joprojām svēts vārds. Jēdziens, kas gaist, bet kā gribētos, lai mūžīgs tas kļūtu. Daudz ir sacīts , bet pārāk maz vēl ir teikts: „Sargāsim!” Reizēm dzīvība vienkārši dziest... „Caur paaudžu paaudzēm dzīvība vijas, un laimīgs ikviens, kam to turpināt lemts,” nedaudz pārdroši un reizē neticami skan. Ne visi ir laimīgi, kas turpina, kas dzīvo... Brīvība! Cik gan tālu tā sniedzas?! Un kur pienāk tai beigas?! Hiperbola, bet ar brīvību ir par maz, lai izdzīvotu, var vienkārši eksistēt.
Pavasaris! No ziemas miega mostas aizmigušie, piedzimst – izredzētie. Šī pasaule mazo putna bērnu sveica smaržu reibinošā pavasarī, kad visapkārt vēl čaloja, dūca un sanēja, kad kokiem vēl tikai plauka rudenī birstošās lapas, kad jau steidzās nokust, nevis zemi pārklāt kas balts, gaišs, pūkains... …