Rakstot “par tikumīgajiem” Nīče asi kritizē tikumību kā zināmu noteikumu, likumu ievērošanu, tādējādi viņš vēršas pret, šajā gadījumā, reliģijas nospraustajiem baušļiem, kas ierobežo cilvēka brīvo gribu. Faktiski Nīče uzskata, ka cilvēku pakļautība reliģijai vai jebkādai citai augstāk stāvošai varai pieradina tos būt labiem, vai nu baiļojoties no soda vai sagaidot personīgu labumu, guvumu no tā (“ [..] viņi tīkā vēl pēc samaksas!). Cilvēku patība, viņu vēlme visu atgūt sev atpakaļ par to, ka viņi “ir tikumīgi” tos ironiskā kārtā automātiski padara netikumīgus. Vēl Nīče uzsver, ka “tikumīgie” ir arī tādi, kas nepastāv paši par sevi un tikumības labad labāk mirtu nekā dzīvotu. Respektīvi, viņi šķietamas tikumības vārdā pilnīgi pakļaujas apšaubāmai vērtību sistēmai, kas ierobežo cilvēka potenciālu: “Bet ir gan tādi, kam tikums ir raustīšanās zem pātagas cirtieniem [..].” Taču citi tikumu atzīst par sabiedrības kontroles formu. Nīče norāda, ka ikviens uzskata, ka ir pietiekami kompetents, zinošs, lai spriestu par labo un ļauno. …