Šī, manuprāt, ir viena no tiem tūkstošiem atziņu, kuras nenoveco, jo arī pagātnē ir dzīvojuši talantīgi un izcili domātāji, kuri novēroja un radīja šīs atziņas.
Pienācis brīdis manā dzīvē, kad spēju saprast un novērtēt to, kas patiešām vajadzīgs. Atdzīšos, ka es esmu bijis liels sliņķis pāris gadus. Ne tādēļ, ka esmu no dabas slinks, bet tāpēc, ka man nebija uz ko tiekties. Man viss likās labi tā, kā bija. Notiekot dažādiem atgadījumiem un nonākot dažādās situācijās, sāku apsvērt to, ko es patiešām gribu. Sāku apsvērt arī to, ko es varu paveikt un cik vērtīgs es esmu. Secināju, ka kardināli jāmaina sava dzīve.
Atceros pagājušo mācību gadu, kad mājasdarbi tika pildīti ļoti, ļoti reti, bet uz gada beigām pildīt tos vairs nevēlējos, jo visu gadu biju slinkojis. Neredzēju īsti tādu jēgu censties, ja tik un tā nekas lādzīgs nesanāca. Tieši tajā brīdi es atskārtu, cik bezjēdzīgi esmu pavadījis šo laiku. Beidzot apzinājos, ka visu laiku esmu dzīvojis ilūzijās un cerībās, ka viss notiks tā, kā es vēlos. …