Paražu tiesību institūti pēc folkloras materiāliem

Latviešu tautasdziesmas, teikas, pasakas, parunas un sakāmvārdi ir nerakstītas jeb paražu tiesības mores paganorum. Tas ir viens no tiesību avotiem. No tiem var spriest par seno latviešu tiesisko apziņu, tiesiskiem uzskatiem, sabiedrisko kultūru, cilvēku dalījumu sabiedriskajās grupās, šo grupu locekļu pienākumiem un attiecībām. Pamatā tās ir izveidojušās jau pirms vācu iebrukuma. Paražu tiesības nekad nav nacionāli apkopotas un praktizētas. Kā uzskata profesors Arveds Švābe, tās ir tiesības, ko nav devis likumdevējs, bet kas līdzīgi valodai iegūst un patur savu saistošo normatīvo spēku vienādas ilgas lietošanas un ievērošanas ceļā, kļūstot par masu uzvešanās noteicēju tiesiskajā dzīvē. Savas domas pamatojumam A. Švābe min tiesību vēstures skolas pamatlicēja F. Savinjī uzskatu, ka tiesības ne mirkli neatrodas miera stāvoklī, bet attīstās un nomirst līdz ar tautu un tās nacionālajām īpatnībām.
Latviešu tiesību pieminekļi ir arī mūsu valodas pieminekļi. Seno tiesību pamatā ir dievišķās tiesības ius divinum, vai citiem vārdiem sakot, tiesību izcelšanos reliģiskais pamats, to sakrālā daba, tas ir par tiesību avotu tiek pieņemts Dievs.
Cilvēks ar saviem spēkiem nespēj nodibināt tiesisku kārtību. Tiesības ir dievības atklāsme, bet cilvēka uzdevums ir tikai izprast un sekot šai dieva dotajai un izprastajai kārtībai. Par to liecina sakāmvārdi: “Dievs zina ko dara”; “Dievs stiprāks nekā mēs. Dievs dara pēc sava prāta”.…