Filozofe Skaidrīte Lasmane teikusi, ka „katrai tautai ir sava garīgā laipa, ko viena paaudze pamet labvēlīgi nākamajai”. Vērtības, atsevišķi padomi maz atšķiras, jo visiem mūža dzīvotājiem ir vienas un tās pašas vajadzības – pēc labklājības pēc drošības, pēc pašizteikšanās un pašcieņas. Mūsuprāt, atšķirīga ir šo vajadzību apzināšanās, apjauta, tās izteiksme tēlos un visa tā salikums garīgās kultūras sistēmā. Latviešu tautas kultūrā sociālvēsturiskā situācija ir izdarījusi garīgo vērtību salikuma atlasi. Lai gan folklora zināmā mērā joprojām pilda savas „liepu laipas” funkcijas, vismaz teorētiski, tomēr ikdienas realitātē mūsdienu jaunās paaudzes saikne ar tautas muzikāli – vēsturiskajām tradīcijām šobrīd ir ļoti trausla. Latviešu tauta vienmēr ir lepojusies ar savu „dziedātājtautas” statusu, tomēr, mūsuprāt, tas arvien vairāk atgādina mītisku pasaku par tēmu „reiz bija…”. Lai gan joprojām skaļi un pompozi izskan Dziesmu svētki, kas ietverti arī UNESCO aizsardzībā, tomēr, mēs redzam, ka sadzīvē dziesma skan arvien mazāk un mazāk. Raksturīga situācija, ka bērni un pat pieaugušie vairs neprot dziedāt tautas dziesmas vai arī apstājas pēc pirmā panta.
Dr. Paed. Anna Līduma, analizējot šo situāciju, secina, ka „pārāk ilgi ir notikusi cilvēku apziņas ietekmēšana pret muzikālo audzināšanu visos līmeņos. Apzināta muzikālās audzināšanas degradēšana skolā, kora kā obligāta priekšmeta svītrošana no mācību priekšmetu sarakstiem, ir izraisījusi pārrāvumu latviešu tautas muzikalitātes attīstībā. Tādēļ mūsdienās nenotiek un nav iespējama sabalansēta mūzikas apguve un līdzsvarota muzikalitātes attīstība skolā, jo bērnu psihe jau agrajā bērnībā tiek deformēta”. …