Pārdomas par mīlestības nozīmi cilvēka tapšanā

Makss Šēlers savā darbā “Cilvēka novietojums kosmosā”, runājot par spēku un iedarbību straumi un hierarhiju, kas kārto pasauli, saka: “Zemākais sākotnēji ir varens, bet augstākais – bezspēcīgs1”. Viņš proponē, ka Vakarzemes filosofijas priekšstats par pasaules spēku veidojošo sakārtu, kur augstākās būtmes pēc “hierarhijas” attiecīgi arī pieņemas “ne tikai jēgā un vērtībā, bet arī spēkā un varā”, ir maldīgs. Šēlers to pamato ar savā ziņā acīmredzamo – būtu dīvaini uzskatīt, ka neorganiskā daba ir vājāka par dzīvo, gluži otrādi – viņš saka, ka “vislepnākajā neatkarībā te stāv neorganiskā pasaule savā pašlikumībā.[..] Īslaicīgi un reti ir skaistais savā trauslumā un ievainojamībā2.” Turklāt šis pats princips tiek attiecināts uz cilvēka gara dzīvi – garam pašam par sevi nav savas enerģijas, viņš savu varu var iegūt, sublimējot dziņas un šī augstākā sublimācija ir cilvēktapums.
Šēlers turpina, norādot, ka “ciešanu garīgošana, kuras atrodas aiz lietu tēliem, un vienlaicīgā gara pilnvarošana. t.i., atdzīvināšana, ir galīgās būtmes un norises mērķis un beigas.…