Pārdomas pēc Džona Stjuarta Milla esejas "Par brīvību" izlasīšanas

„Cilvēki rīkojas aplami nevis tādēļ, ka viņu vēlmes ir spēcīgas, bet gan tādēļ, ka viņu sirdsapziņa ir vārga”. Cilvēks pēc dabas ir tā izveidots, ka labprātīgi nedarīs neko tādu, kas ir nepareizi, piemēram, no laba prāta neviens taču nekāpsim ugunī, jo labi zinām, ka tas nav īsti pareizi un zinām, kas mūs tad var sagaidīt. Tomēr ir cilvēki, kurus var pierunāt uz visneiedomajākajām lietām. Lielisks piemērs pēdējā laikā ir novērojams mūsu sabiedrībā- problēma ar sektām. Sektu vadītāji uzmeklē un atlasa viegli ietekmējamus cilvēkus (cilvēkus ar vāju personību) un pierunā viņus iesaistīties attiecīgajā sektā. Laikam ejot ar šiem cilvēkiem tiek runāts, netiešā veidā viņus ietekmējot un tā rezultātā var panākt pat to, ka šādi cilvēki ir gatavi piemēram nolaupīt bērnus, nežēlīgi nogalināt dzīvniekus, vai pat paši izbeigt savas dzīvības. Tas viss tikai tāpēc, ka viņos kādu iemeslu dēļ nav izstrādājusies un nostiprinājusies stabila personība. Viņi vēl jo projām klejo pa pasauli meklēdami savu būtību, savu es. Tāpat šeit jāmin arī cilvēki, kas pakļaujas bara instinktam, piemēram- citi lec no mājas jumta, es arī lekšu.
„Individualitāte ir līdzvērtīga attīstībai un vienīgi individualitātes izkopšana rada vai var radīt pilnībā attīstītas cilvēciskas būtnes.” Ikviena cilvēka personība sāk veidoties jau agrā bērnībā un īpaši skolas laikā. Arī autors savā darbā atzīmē izglītības nozīmi personības attīstības procesā. Ir noteikts, ka cilvēka personības pamatu veido trīs stūrakmeņi- ģimene, skola un valsts.…