Jo, manuprāt, mīlestība ir cilvēka dzinulis, kas mudina uz rīcību, jo ja cilvēks savā dzīve nejūt mīlestību pilnīgi nekādā aspektā, tad viņš kļūst vienaldzīgs, un ja cilvēks ir vienaldzīgs, tad zūd viņa dzīves jēga un zūd vēlme rīkoties.
Esmu pārliecināta, ka latviešu rakstnieki – trimdinieki veikuši neaptveramu ieguldījumu latviešu literatūrā, jo laikā, kad Latvijā pastāvēja cenzs, trimdinieki spēja aprakstīt situāciju un cilvēku garu Latvijā, viņi spēja aprakstīt notikumus un paust viedokļus, ko Latvijā tolaik nedrīkstēja publicēt. Ļoti apbrīnojami šķiet tas, ka trimdinieki, kurus aptvēra svešvalodās runājoša sabiedrība, spēja saglabāt savu latviešu valodu krāšņu, nepadarot to nabadzīgu un stīvu. Dzīvot prom no dzimtenes un saviem tuviniekiem bija grūti, gandrīz neiespējami, tādēļ trimdas rakstnieki radīja sev dzimtenes ideju, kuru gadu gaitā spēja nest sev līdzi un saglabāt ideju dzīvu. Pēc manām domām, latviešu rakstnieki - trimdinieki ir devuši neatsveramu ieguldījumu latviešu literatūrā, kā arī latviešu tautas pašapziņas celšanā.
…