I IERAKSTS
Platons „Valsts.” (II; III; V; VI; VII grāmata)
1. „rotaļīgs mācīšanas veids dotu iespēju labāk iepazīt katra audzēkņa spējas un tieksmes, kā arī vēlāk ļautu atlasīt vislabākos ilgstošai teorētiskai izglītošanai.” (20.lpp)
Piekrītu Platonam, jo mazu bērnu vērojot rotaļas laikā, var manīt kāds viņam ir attīstības līmenis.
2. „Neviens nekļūs par labu spēlētāju galda vai kauliņu spēlē, ja viņš ar to nenodarbosies jau no bērnības, bet spēlēs tikai šad un tad.” (63.lpp.)
Jau no mazām dienām bērnam jādod iespēja kaut kādā lietā vingrināties. Kā zināms, tad, jo ātrāk bērns sāk mācīties, jo ātrāk viņš apgūst un labāk, ilgāk atceras.
3. „..sākumā mēs taču bērniem stāstām teiksmas. Visumā tie ir maldi, bet tajos ir arī patiesība.” (66.lpp.)
Piekrītu, ka bērni jāsāk audzināt caur pasakām, teikām un LTDZ. Caur šiem darbiem, bērns sāk atšķirt „ļauno” un „labo”. Viņš sāk savā mazajā sirsniņā izvērtēt situācijas, just līdzi sižeta varoņiem. Domāt, kā viņš pats rīkotos atbilstošā situācijā.
Pasakas ir pamats dzīves īstenībai. Nepiekrītu, ka jāizmet no „aprites” tās teiksmas, kur ir izteikta nepatiesība. Tad bērns nevarēs izvērtēt, domāt, atšķirt patiesību no meliem.
4. „neviens nevar būt tikpat labs atdarinātājs vairākās nozarēs kā vienā.” (76.lpp.)
Katrs cilvēks ir viens no otra atšķiras gan ar savām domām, idejām, gan arī ar savām spējām. Ir cilvēki, kam padodas vairākas lietas, viena vairāk un pārējie mazāk. Daži tikai var attīstīt vai „atdarināt” tikai vienu nozari.
Ir studenti, kas strādā, mācās, apmeklē kursus utt. Tiek ar visu galā. Ir arī tādi, kas var darīt tikai kaut ko vienu – citreiz pat ar to netiekot galā.
5. „Vienpusīga nodarbošanās tikai ar mūziku vai atlētiku arī raksturu audzinās vienpusīgu.
Tādi ir audzināšanas un izglītošanas veidi. Bet vai ir vajadzīgs daudz runāt par medībām un dejām, par sacensībām un zirgu skriešanos/ ir taču skaidrs, ka visam tam jābūt pieskaņotam audzināšanas pamatiem, un tad nebūs grūti atrast vajadzīgo.” (84.lpp.)
Skaidrs, ka jāattīstās gan fiziski, gan garīgi.
Mūsdienās ir daudz audzināšanas un izglītošanas veidi. Ir iespējams atrast visiem vajadzīgo, jo katrs no mums ir ļoti atšķirīgs gan pēc vajadzībām, gan pēc spējām – tikai jāpielāgo.
6. „..audzināšanai jāpieskaņo viņu mītnes un pārējais īpašums, lai nekas viņus nekavētu būt par krietniem sargiem un nekas arī nemudinātu darīt ļaunu citiem pilsoņiem.”
Lai cilvēks varētu „pareizi” darboties sabiedrībā – pildīt savas funkcijas. Līdz tam cilvēkam jābūt attīstītam attiecīgā nozarē. Līdz ar to mums katram jārada tāda vide, kurā mēs progresējam nevis regresējam.
7. „Krietnākajiem vīriešiem jāizvēlas krietnākas sievietes, to bērni jāaudzina, bet nederīgo vecāku bērni nav jāaudzina.” (114.lpp.)
Varbūt toreiz, tas bija pieņemams, bet mūsdienās tā vairs nav. Mūsdienās saucamie „nederīgo vecāku bērni” atrodas bērnunamos. Šie bērni iegūst vairāk nekā ģimenes bērni, vienīgais kā viņiem trūkst – mīlestība.
Ja šie bērni netiktu audzināti un izglītoti, viņi nespētu audzināt un izglītot savus, lai tie spētu integrēties sabiedrībā.
8. „..ja kāds pukojas par zinātni, sevišķi, ja viņš vēl jauns un nesaprot, kas ir derīgs un kas nav. Par viņu mēs neteiksim, ka viņš ir zinātkārs un gudrības mīlētājs, t.i., filosofs.” (121.lpp.)
Tas, ka jaunietis pukojas, nevēlas apgūt kaut ko jaunu, nenozīmē, ka mēs varam likt „zīmogu”, ka šis cilvēks ir dumjš vai sliņķis, slaists. Mēs pieaugušie bieži vien nemākam izskaidrot jaunatnei dažādas lietas. Tādēļ jaunieši arī nepieņem un neņem vērā pieaugušo sacīto.
Jāpaiet kādam laiciņam, lai jaunietis pats izprastu un nonāktu pie secinājuma – jā, man tas ir vajadzīgs, un man tas noderēs. Cilvēks mācās no savām kļūdām, bet ne vienmēr...
9. „Vienā pusē ir tie, kas tik labprāt klausās un tik labprāt skatās, priecājas par skaistām krāsām, par skaistām skaņām un formām un par visu, kas ar tām veidots, bet viņu prāts nespēj saskatīt un iemīlēt pašu skaistuma būtību.” (122.lpp.)
Reāli mēs ikdienā ar vairākiem tāda tipa cilvēkiem saskaramies.
10. „ja zināšana ir vērsta uz to, kas ir, un nezināšana nepieciešami uz to, kā nav, tad jāmeklē kaut kas, kas būtu vērsts uz to, kas atrodas starp zināšanu un nezināšanu, ja tā kaut kas vispār eksistē.” (123.lpp.)
Rakstot savus kursa darbus, bakalaura darbus utt, jāspēj atšķirt, kāda informācija būs nozīmīga un kāda ne – cik svarīga tā būs! „Zināšana ir vērsta uz eksistējošo, lai to izzinātu.”
…
