Pārejas perioda valstu ekonomiskās problēmas

PSRS bija pirmā valsts pasaulē, kurā praktiski sāka īstenot Marxa ekonomiskās teorijas. Pēc 2. Pasaules kara tai pievienojās faktiskās PSRS satelītvalstis A-Eiropā kā arī Ķīna, Afganistāna Vjetnama, Kuba. Pēc PSRS sabrukuma visām šīm valstīm radās problēmas, lai sekmīgi asimilētos tirgus ekonomikā un pārveidotu savu pārvaldes aparātu atbilstoši tirgus prasībām. Tieši jauna pārvaldes aparāta radīšana kļuva par lielāko problēmu. Vecie nomenklatūras ierēdņi bija dziļi ‘’iesakņojušies savās vietās’’ un tikai to nomaiņa varētu dot vēlamo rezultātu. Diemžēl A- Eiropas pieredze rāda, ka lielākajā daļā valstu tā nenotika. Tas noveda pie tā, ka sabiedrības un protams arī ekonomikas problēmas tika uztvertas tieši tādā pašā gaismā kā PSRS laikos. Lai arī varam teikt, ka zināma veida ekonomiskās reformas A-Eiropas valstīs sākās jau no 1950.gada, un tās pastiprinājās 60-tajos gados (šajā laikā notika aktīvi mēģinājumi mainīt sabiedrības un valsts uzskatus attiecībā pret plānveida ekonomiku), tomēr tikai valstīm ar stingru nostāju (Ungārija, Dienvidslāvija) izdevās reāli panākt kaut kādus uzlabojumus. 70.gados sākās decentralizācija pašā PSRS saimniecībā, tomēr līdz pat perestroikas laikiem tā vairāk saistījās ar mēģinājumu glābt plāna ekonomiku.…