Vēlos teikt, ka tikpat svarīgi kā piedot ir arī saņemt piedošanu. Esot vienmēr kopā ar tevi, zinu, cik sāpīgi ir, kad apzinies, ka kādu esi sāpinājis un ka šim cilvēkam jācieš tevis dēļ. Šajā brīdī, kad to saproti, iznāk, ka, ievainojot otru cilvēku, esi tikpat smagi ievainojis sevi pašu. Tas ir kā bumerangs, kas, izsviests tālumā, vienmēr atgriežas atpakaļ. Ir svarīgi šo ievainojumu dziedēt, bet to var izdarīt tikai saņemot piedošanu. Zinu, ka tev kā ticīgam cilvēkam vienmēr ir bijis svarīgi saņemt piedošanu arī no Dieva, jo daudzreiz esmu dzirdējusi tevi lasām: „Jēzus ir teicis: „Ko tu izdari vismazākajam brālim, to tu izdari arī man.” Tad zini, ka piedošanu no Dieva saņemsi vienmēr, tikai ir patiesi jānožēlo izdarītais. Varbūt kāds jāapbēdina un jāsaka, ka ar cilvēkiem ir daudz, daudz grūtāk. Tu neko nespēj darīt, kā vienīgi no visas dvēseles pateikt: „Piedod!” Pārējais ir atkarīgs no otra cilvēka, no tā, kā viņš reaģēs, kā spēs tikt pāri ievainojumam, sevi analizēt un pilnveidot, no tā, cik laika viņam būs vajadzīgs. Atliek tikai gaidīt. Un tas ir grūti, jo tik ļoti ir nepieciešams dzirdēt tikai trīs vārdus: „Es tev piedodu!” Atceries šo piedošanas definējumu: „Piedošana ir smarža, ko zieds atstāj uz papēža, kas to samin!”
Atļaušos izteikt atziņu, ko, kopā ar tevi mācoties dzīvot un atklājot pasauli, esmu sapratusi – ar piedošanu pašam sev ir visgrūtāk. Bieži vien cilvēks dzird šos tik ļoti vajadzīgos vārdus: „Es tev piedodu!” Bet nespēj piedot paši sev. Nespēja piedot sev ir visilgstošākā un mokošākā. Tā izpaužas, kā sevis šaustīšana, mazvērtības kompleksi un nedrošība, bet jāatceras – ja Dievs cilvēkam var piedot visu, tad arī pats cilvēks var sev piedot. Bet tiem, kas netic Dievam, es varētu teikt: „Ja sev nevari piedot, tas nozīmē, ka tu patiesi nožēlo izdarīto, tātad esi savu vainu izpircis un nav vērts sevi ilgāk mocīt. Kaut kur noteikti ir kaut vien cilvēks, kurš tevi mīl, un kaut vai šī cilvēka dēļ tev ir jāpiedod sev, jo citādi tu viņu sāpināsi. Un negribas taču vēl vienu iemeslu, lai sev nepiedotu! Vai ne?” atceries – es vienmēr esmu ar tevi un vienmēr pukstu!”
Lūk, to iespējams teiktu tava sirds, ja tā spētu runāt. Varbūt ne tādiem vārdiem, varbūt ar atšķirīgām niansēm, bet saglabājot tādu pašu būtību un vārdu jēgu. Tikai mācies ieklausīties!
…