Gulēja uz ceļa un saulē sildījās akmentiņš. Viņš bija pelēks, kā visi normāli akmentiņi, ar apaļiem un arī asiem sāniem, bez kājām, bet ar rokām un sirdi. Akmentiņš gulēja, vienu roku aplicis zem galvas, taču viņš viss sastāvēja no galvas, tātad viss akmentiņš arī ir viņa galva. Lūk, tā arī šo pašu galvu ielicis delnā, savu akmens elkonīti atbalstījis pret silto Zemi- Māmulīti, viņš darīja to pašu ko dara visi normāli akmentiņi- viņš sapņoja. Reizēm viņa sapņošana pārgāja šņākuļošanā un, saulstaru segā ietinies, akmentiņš aizmiga. Pamodies viņš skatījās debesīs un katru reizi domāja vienu un to pašu domu: „Ak! Cik labi!” bet šo domu katru reizi viņš domāja savādāk.
Pa šo ceļu, uz kura gulēja akmentiņš, kā jau visi normāli akmentiņi, gāja Puisēns- cilvēkbērns, kas ļoti mīlēja sevi. Viņš gāja un pie sevis svilpoja jautru dziesmiņu.…