Jūs droši vien domājiet, ka šī pasaka būs par mīlestību – kā jau lielākā daļa pasaku, bet nepavisam. Varbūt tikai nedaudz.. Kā nu kurš uztver mīlestību – vienam kaislīga dēka, citam – rīta rasa. Man bērnībā nepatika lasīt pasakas, jo, manuprāt, tās bija tikai pieaugušo izdomātas muļķības, lai izklaidētu bērnus un kaut uz dažām minūtēm apstādinātu viņu raudāšanu. Tādēļ šī pasaka būs savādāka – neparastāka. Cik atceros, lielākā daļa pasaku sākās ar: „Reiz dzīvoja, reiz bija, aiz trejdeviņām jūrām un trejdeviņiem kalniem” ( tas jau ievieš neticību). Šī pasaka sāksies tā, kā nesākās neviena..
Viņi skatījās bezdibenī, meklēdami sevi, jo tā bija pēdējā vieta kur meklēt. Viņi nesaprata kā cilvēks var nokrist tik zemu, ka vairs nevar piecelties un, iespējams, nekad vairs nevarēs. Varbūt arī saprata, vienkārši negribēja atzīties..
Agrāk Heidijai bija viss – ģimene, draugi, pietiekami daudz naudas, pašpārliecinātība, spēks, un mīļotais cilvēks blakus – vismaz viņai tā likās. Bērnībā visām viņas draudzenēm patika lelles, spēļu mājas un dzīvnieciņi, bet viņas mīļākās lietas bija dārgakmeņi.…