Viņš bija tikai baņķierītis. Toties brašs vīrs, kura rokās bija ne tikai nauda, bet arī māksla valdīt pār ciema ļaudīm. Viss jau būtu labi, tikai Gastona dzīvē atgadījās kas tāds, par ko vēl runāja ilgi un ilgi...
Gastonam bija viss ko vien var vēlēties: skaista sieva, uz kuru ar „baltu skaudību” raudzījās ciema vīrieši, liela villa, nauda un vara. Viss! Pat trīs dēli: divi trekni, braši speķpīrāgi un trešais, jā, šis trešais, grauzdiņš Rūsiņš.
Gastons ar savu sievu Amāliju bija lepni par saviem diviem dēliem un ļoti vēlējās vēl vienu, vēl tikai vienu lolojumu – meitiņu, peciņu. Taču, nē! Kā nu tas gadījās, ka Gastonvillā ieradās viņš: brūnganais, mazliet kalsnais, miermīlīgais Rūsiņš. Amālija kā jau māte, bija priecīga par dēliņu, taču Gastons bija nikns kā viesulis, dēlu sauca nevis par Rūsiņu, bet gan par vella misēkli.…